Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

-   Nē, nē, kaut tie nebūtu viņi! Pagāja mirklis, līdz Toraks apjēdza, ka tas ir viņš pats.

Atskanēja spārnu vēdas, un desmit soļus tālāk uz zara nolaidās Reka. Vilks riedams skrēja tai klāt. Toraks grī­ļodamies sekoja.

Caur zariem viņš pamanīja tumši rudu matu cekulu.

-    Rena?

Viņš lauza zarus un grūda nost no ceļa jaunos kociņus. Izbāzis caur tiem roku, Toraks satvēra viņu aiz piedurk­nes.

Meitene ievaidējās.

-   Vai ar tevi viss kārtībā?

Rena ieklepojās. Viņa nomurmināja kaut ko, kas izklau­sījās pēc "jā".

-    Lūk, kur sprauga, es to paplašināšu. Dod roku, es izvilkšu tevi ārā.

Tā kā tā bija Rena, viņa vispirms izbāza savu loku un tikai pēc tam izlocījās laukā pati. Meitene bija izvalbījusi acis, taču, ja neskaita skrāpējumus, viņai nekas nekai­tēja.

-   Finkedīns, viņa teica.

-   Es nevaru vinu atrast.

Rena nobālēja.

-   Viņš izglāba man dzīvību. Pagrūda mani malā.

Vilks stāvēja pie salūzušas, nokaltušas egles uz nogāzes

zemāk par viņiem un caur priekšķepām skatījās lejup. Ausis viņš bija saspicējis. Vilks uzmeta dedzīgu skatienu barabrālim.

Egle bija nogāzusies uz liela dižskābarža galotnes, kuram šķērsām pāri bija pārkritušas vēl vairākas egles. Zem dižskābarža gulēja Finkedīns.

-   Finkedīn! Rena viņu uzrunāja drebošā balsī. Finkedln!

Kraukļu vadoņa acis palika aizvērtas.

Abi izmisīgi rāva nost zarus un stumbrus. Atskanēja čīkstoņa, un visa kaudze nodrebēja. Viņi nesarunājās, jo baidījās piesaukt nelaimi.

Saule gāja uz rietu; Toraks un Rena turpināja dar­boties. Beidzot viņiem izdevās piekļūt dižskābardim. Tas nebija izkustināms. Toraks iedzina zem tā kārti un grūda no visa spēka. Dižskābardis nedaudz pabīdījās.

-   Mums jāizvelk viņš ārā, Rena teica.

Par abiem viņi Finkedīnu atsvabināja. Viņš joprojām nekustējās. Rena pielika tēvocim pie lūpām plaukstas locī­tavu, lai pārbaudītu, vai viņš elpo. Toraks redzēja, kā viņa rij siekalas.

Pa pusei vilkdami, pa pusei stumdami, viņi Finkedīnu beidzot nogādāja uz cietas klints. Kalna austrumu pusē, kas bija vērsta pret Dziļo mežu, Toraks atrada pārkāri. Zem tās bija pietiekami daudz vietas, lai apmestos, kaut gan nebija iespējams izslieties visā augumā.

Rena, lauzīdama rokas, nometās ceļos blakus tēvocim. Rips un Reka plivināja spārnus un ķērca. Vilks paostīja Kraukļu vadoņa deniņus. Pēc tam viņš iesmilkstējās tik smalki, ka Toraks to tik tikko sadzirdēja. Vilks turpināja smilkstēt.

Finkedīnam noraustījās plaksti.

-    Kur ir Rena? viņš nočukstēja.

Uztverdams citu koku svaru, dižskābardis bija izglā­bis Finkedīnam dzīvību, taču saspiedis krūškurvja kreiso pusi.

Rena ķērās pie darba: novilka viņam virsjaku un pār­grieza kamzoļa auklas. Viņa darbojās tik uzmanīgi, cik spēja, taču sāpes bija tik stipras, ka Finkedīns gandrīz zaudēja samaņu.

-   Lauztas trīs ribas, viņa teica, kad bija aptaustījusi tēvoča muguru.

Finkedīns nopūtās. Viņš gulēja ar aizvērtām acīm, un āda viņam bija mikla un pelēka. Viņš elpoja sekli, un Toraks redzēja, ka katra ieelpa un izelpa vīram dūra sānos kā ar nazi.

-   Vai viņš izdzīvos? Toraks klusi jautāja.

Rena uz viņu nikni paskatījās.

-    Šķiet, viņam ir iekšēja asiņošana, puisis nočuk­stēja.

-    Nezinu. Ja asinis tek no mutes…

Finkedīna lūpas savilkās sājā smaidā.

-    Tad tās ir beigas. Seiunai bija taisnība. Es nesa­sniegšu Dziļo mežu.

-   Nerunā, Rena aizrādīja.

-   Runāšana sāp mazāk nekā elpošana, viņas tēvocis sacīja. Kur mēs esam?

Toraks izstāstīja.

Finkedīns ievaidējās.

-   Ak, tikai ne šeit! Tikai ne uz šā kalna!

-   Mēs tagad nevaram tevi pārvietot šonakt ne, Rena teica.

-   Šī ir slikta vieta, Finkedīns nomurmināja. Apsēsta. Ļauna.

-  Vairs nekādu runu! Rena aizrādīja, griezdama sloks­nes no sava kamzoļa malas, lai pagatavotu apsējus.

Vilks gulēja viņai blakus, nolicis purnu uz ķepām. Rips un Reka staigāja šurpu turpu lempīgā kraukļu gaitā. Toraks skatījās, kā Finkedīns svaida galvu. Puisis nekad nebija juties tik bezspēcīgs.

Rena lika atnest malku ugunskuram, un Toraks aiz­skrēja. Viņam trīcēja rokas, un no tām nemitīgi krita laukā sprunguļi. "Ja šis dižskābardis būtu kritis kaut drusku citādi," viņš prātoja, "tas būtu Finkedīnam sašķaidījis krūšukaulu un mums tagad nāktos zīmēt nāves zīmes. Tā ir mana vaina. Es varēju iedzīt nāvē mūs visus."

No vietas, kur Toraks stāvēja, kalna nogāze ietiecās Melnupē. Gar tās krastu garām klinšu žokļiem uz Dziļo mežu aizvijās briežu taka. Viņš iedomājās, kā koku ēnā izgaist Ozolu burvis. Tas bija tik tuvu!

Kad Toraks atgriezās zem pārkares, Finkedīns bija ieslīdzis nemierīgā snaudā un Rena, savilkusi drūmu seju un nometusies uz ceļgaliem pie bērzu tāss posa saujas, neveiksmīgi centās izšķilt dzirkstis.

-   Nu tad turpini, viņa, nepaceldama skatienu, sacīja.

-    Ko tu ar to gribi teikt? Toraks vaicāja.

-    Dzenies viņam pakaļ. To jau tu vēlies.

Toraks lūkojās Renā.

-    Es tevi neatstāšu.

-    Bet tu taču to gribi.

Viņš sarāvās.

-    Lai nogādātu Finkedīnu atpakaļ pie ģints, būs vaja­dzīgas vairākas dienas, Rena, joprojām cenzdamās iekurt uguni, teica. Un pa šo laiku Tiazi aizkļūs vēl tālāk. Tu taču domā par to, vai ne?

-    Rena…