Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

-    Tu negribēji, ka mēs tev sekojam! viņa iekarsa. Nu, tagad tev ir iespēja tikt no mums vaļā!

-    Rena!

Viņi skatījās viens otrā abi bāli un trīcoši.

-    Es tevi nepametīšu, Toraks teica. No rīta es pārnesīšu uz šejieni laivas. Pēc tam mēs izdomāsim, ko darīt.

Rena neganti šķila dzirkstis. Viņa tām uzpūta ar trī­cošām lūpām.

Toraks nometās ceļos un pabaroja liesmiņu ar sīkiem žagariņiem, bet pēc tam ar sprunguļiem. Kad uguns kurē­jās pilnā sparā, viņš saņēma Rēnas plaukstu, un meitene saspieda Toraka pirkstus tik cieši, ka puisim iesāpējās.

-   Viņš mūs ir sakāvis, viņa teica.

-   Pagaidām, Toraks sacīja.

Nakts kļuva tumšāka, un pa debesīm slīdēja mēness sudrabs. Rena sacīja, ka jāizmanto tā atbalsts: mēness auga un varbūt tas varēja palīdzēt arī Finkedīnam. Torakam šķita, ka viņa visiem spēkiem cenšas sevi par to pār­liecināt.

Kamēr Rena pieskatīja tēvoci, Toraks no smailītēm atnesa mantību un, atstādams spraugu dūmiem, ar zaru palīdzību grotu padarīja par vienkāršu mitekli. Netālu no upes viņš bija atradis maralsakņu puduri, un Rena tā saknes saberza par apliekamo, bet no lapām Toraks uz ātru roku pagatavotā bērzu tāss biķerī iejauca spēcinošu dziru. Pa abiem viņi Finkedīnam nosaitēja ribas. Apsējam vajadzēja būt stingram, lai lauztie kauli turētos kopā. Kad tas bija paveikts, visi trīs bija nosvīduši un bāli.

Pēc tam Rena ugunskuram piemeta kadiķa zarus un mazliet dūmu iegainīja mītnē, lai izdzītu slimības tār­pus. Pateikdamies Mežam par to, ka tas atstājis dzīvu viņa audžutēvu, Toraks klintsbluķa plaisā iebāza kaltētas zirga gaļas sloksni. Tad viņi saprata, ka ir izbadējušies, un iebaudīja gaļu paši. Finkedīns neēda nemaz.

Mēness norietēja, un Rēnas tēvoča nemiers pieauga.

-   Neļaujiet apdzist ugunij, Kraukļu vadonis murmi­nāja. Rena! Apvelc spēka līnijas ap mitekli.

Meitene veltīja Torakam satrauktu skatienu. Ja viņa saprāts klaiņo, tā ir slikta zīme.

Toraks ievēroja, ka kraukļi nav devušies pie miera, bet piesardzīgi lēkā starp akmeņiem un Vilks guļ pie ieejas mītnē un pēta tumsu aiz ugunskura. Torakam radās nepa­tīkama sajūta, jo šķita ka dzīvnieki stāv sardzē.

Rena paņēma zāļu somiņu un gāja apvilkt līnijas.

-   Tālu neej! Finkedīns brīdināja.

Toraks iemeta ugunskurā vēl vienu zaru.

-   Tu teici, ka šī ir slikta vieta. Ko tas nozīmē?

Kraukļu vadonis skatījās liesmās.

-    Tagad šeit nekas vairs neaug. Kopš tā laika, kad… kad dēmoni tika iedzīti atpakaļ klintīs. Viņš brīdi klu­sēja un tad turpināja: Taču tie ir tuvu, Torak. Tie grib tikt laukā.

Toraks biķerī samitrināja riekšu sūnu un atvēsināja audžutēva pieri. Rena dusmotos par to, ka viņš ļauj Finkedīnam runāt, taču Torakam vajadzēja zināt.

-   Pastāsti! viņš lūdza.

Finkedīns sāka klepot, un Toraks aptvēra viņa plecus. Kad klepus mitējās, āda ap Kraukļu vadoņa acīm bija kļu­vusi zilgana.

-    Pirms daudzām vasarām, viņš teica, uz šā kalna auga milzums koku. Plaisās starp klintīm bija iesakņo­jušies bērzi un pīlādži. Tie nelaida dēmonus ārā. Viņš gribēja iekārtoties ērtāk un no sāpēm saviebās. Dvēseļu naktī. Ļoti sen. Cilvēki atnāca, lai izlaistu tos laukā.

Atgriezās Rena un nometās ceļos viņam blakus.

-   Bet dēmoni taču nevar tikt laukā, vai ne? Es jūtu tos zem klintīm ļoti tuvu.

-    Kāds vīrs tos savaldīja, Finkedīns stāstīja. Viņš uz kalna sakūra uguni. Iedzina dēmonus atpakaļ klintīs. Taču uguns aizbēga. Kraukļu vadonis aplaizīja lūpas. Briesmīgi… Tā var ielēkt kokā ātrāk par lūsi, un, kad tas notiek kad tā iemetas zaros liesmas šaujas uz visām pusēm. Jūs neticēsiet, cik ātri. Nodega visa ieleja.

Toraks sāka baiļoties.

-   Vai kāds cieta?

Finkedīns pamāja ar galvu.

-   Cilvēki bija iesprostoti. Tie guva briesmīgus apdegu­mus. Viens nomira.

Viņš saviebās, it kā saostu pārogļojušās miesas smaku.

Toraks lūkojās tumsā.

-    Kas īsti šī ir par vietu? viņš čukstus jautāja.

-   Vai tad tu nezini? Finkedīns brīnījās.

Torakam uz rokām saslējās mati.

-   Vai šeit…

-   Jā. Šeit tavs tēvs sadauzīja uguns opālu. Šeit viņš satrieca dvēseļēdāju varu.

Kaut kur naktī iebrēcās lapsa. Tālumā dobji vaimanāja pūce. Toraks un Rena saskatījās. Tas bija ūpis.

Rena sacīja:

-   Kad vilku spēka līnijas, es jutu klātbūtni. Tie nebija vienīgi dēmoni. Vēl kaut kas cits arī. Apmaldījies. Mek­lējumos.

-   Šeit spokojas, Finkedīns teica. Tas, kurš aizgāja bojā.

Rēnas tumšajās acīs atspoguļojās liesmas.

-   Septītais dvēseļēdājs, viņa teica.

Kraukļu vadonis neatbildēja.

Ogle ugunskurā pārvērtās par dzirksteļu spietu. Toraks salēcās.

-   Vai tu tonakt biji šeit? viņš jautāja.

-   Nē. Finkedīna vaibstus pārvērta sāpes. Toraks pie­ļāva, ka tās necēlās no lauztajām ribām. Pēc lielā uguns­grēka, Finkedīns turpināja, tava māte un tēvs uzmek­lēja mani. Viņi lūdza, lai palīdzu tiem glābties.

Rena uzlika tēvocim uz pleca plaukstu.

-    Tev jāatpūšas. Pietiek runāt.

-    Nē! Man jāizstāsta! Viņš runāja biedējoši pārlieci­nāti, un Toraks nespēja novērsties no kvēlojošajām zila­jām acīm. Es biju nikns. Gribēju viņam atriebties par to… par to, ka viņš man atņēma tavu māti. Es viņus atraidīju.