Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

Toraks dzirdēja, kā pret akmeni skrapst kraukļu nagi. Viņš skatījās audžutēva sejā un vēlējās, kaut tā nebūtu taisnība, taču zināja, ka tas ir tiesa.

-    Nākamajā dienā, Finkedīns teica, es kļuvu pie­ļāvīgāks. Gāju viņiem pakaļ. Taču viņi jau bija projām. Aizbēguši uz Dziļo mežu. Kraukļu vadonis aizvēra acis. Es viņus nekad vairs nesastapu. Ja es būtu palīdzējis, viņa droši vien būtu palikusi dzīva.

Toraks pieskārās viņa rokai.

-    Tu nevarēji zināt, kas atgadīsies.

Finkedīns rūgti pasmaidīja.

-    To jau mēs sev cenšamies iestāstīt. Bet ko tas līdz?

Vilks ierūkdamies pielēca kājās un aizsteidzās pēc me­dījuma, kuru varēja samanīt tikai viņš. No ugunskura izripoja ogle. Toraks ar kāju iebikstīja to atpakaļ. Pēkšņi gaisma šķita trausls vairogs pret tumsu.

-   Rūpējieties par to, lai ugunskurs degtu spoži, Fin­kedīns pamācīja. Un palieciet nomodā. Dēmoni. Spoki. Tie zina, ka mēs esam šeit.

Izredzētā vēro, kā guļ neticīgie, un alkst tos pārmācīt un palaist uguni brīvībā.

Meitene, kas pamodināja uguni, to darīja nepareizi un bez cieņas. Viņa ir neticīgā. Viņa neseko Patiesajam Ceļam.

Zēns iesvieda uguni zaru un tam iespēra. Ari viņš ir novērsies no Ceļa.

To uzzinās Saimnieks. Saimnieks godā uguni, un uguns godā viņu. Saimnieks neticīgos sodīs.

Uguns ir svēta. Tā jāgodā, jo tā ir tīrība un patiesība. Izredzētā mīl uguni par tās briesmīgo spozmi un alkām uz Mežu, par tās šausmīgajiem glāstiem. Izredzētā ilgojas no jauna būt kopā ar uguni.

Vējš maina virzienu, un Izredzētā dodas zemoties uguns elpai, iebaudīt tās svēto rūgtumu. Izredzētās plauksta pasmeļ pelnus. Pelni ir kodīgi un smagi. Tie ir spēks un patiesība.

Ievainotais cilvēks vaid sapņos, kas pilni ar sāpēm. Ari zēna miegs ir trausls, taču meitene guļ kā mirusi. Tos sargā vilks un kraukļi līdz uguns izdziest nepieskatlta. Un apkaunota.

Niknums uzliesmo Izredzētās krūtis.

Neticīgie ir ļaunums.

Tie jāsoda.

ASTOTĀ NODALA

Toraks pamodās pirms rītausmas. Ugunskurs bija gan­drīz izplēnējis. Pārējie vēl bija aizmiguši. Rena, izstiepusi vienu roku, gulēja uz sāniem. Finkedīns bija saviebies, it kā viņam sāpētu pat miegā. Abi izskatījās satriecoši neaizsargāti.

Toraks klusītēm izlocījās no guļammaisa un izlīda no mītnes.

Zemāk kalna nogāzē uz pakaļkājām pieslējās āmrija, saoda Toraku un aizlēkšoja projām. Tas nozīmēja, ka Vilks devies medībās. Ja viņš būtu tuvumā, āmrija turētos pa gabalu. Torakam uzmācās bažas par to, kas vēl viņiem varētu būt pielavījies.

Lejā Melnupes ieleja tinās miglā. Mežā skanēja putnu dziesmas, un kraukļi bija aizlidojuši.

Uz kalna nekas nebija redzams, izņemot kailo klinti. Toraks uzrāpās tās virsotnē. Nekā. Vienīgi uz kraujas rie­tumu pusē vecs koka stumbenis, kas joprojām ar saknēm turējās dēmonu apsēstajās plaisās. Toraks iedomājās par

tēvu, kas bija izraisījis notikumus, kuri viņu atveda uz šo vietu. Zēns pārsteigts atklāja, ka tik tikko spēj atcerēties tēta seju.

Kad debesis kļuva gaišākas, viņš rasā pamanīja pēdas, kuras bija atstājušas zābakos ieautas kājas. Izvilcis nazi, viņš sekoja pēdām, kas aizveda uz pārkāri virs viņu mītnes. Pašā malā To raks atrada mazu kaudzīti smalku, pelēku pelnu. Viņš sarauca pieri. Kāds tos rūpīgi bija izbēris kā ziedojumu. Kāds, kas naktī bija viņus vērojis.

Miglā pie upes Toraks pamanīja kustību. Viņam no­trīsēja sirds.

Kāds stāvēja krastmalā un viņu vēroja. Seja bija nesa­skatāma, mati gari un gaiši. Pacēlās roka. Pirksts norā­dīja uz Toraku. Viņš tika apsūdzēts.

Toraks pieskārās ārstniecības augu somiņai, kas karā­jās viņam uz gurna, un sataustīja tajā ragu. Izvilcis no maksts nazi, viņš devās lejup no kalna. Puisis baidījās sastapties aci pret aci ar Beila spoku. Bet varbūt tas ar viņu runās? Varbūt viņš varēs tam lūgt piedošanu?

Putni bija apklusuši. Abās takas malās miglā peldēja balti sunburkški.

Torakam tuvojās soļi.

No miglas iznira cilvēks ar mežonīgām acīm un uzmeimuroja viņam virsū.

-   Palīdzi! tas noelsās, sagrābdams Toraku aiz virsjakas un mezdams skatienu pār plecu.

Grīļodamies no viņa svara, Toraks ieelpoja asiņu un baiļu smaku.

-   Palīdzi! vīrs lūdzās. Tie… tie…

-    Kas? Toraks jautāja.

-    Dziļajā mežā! Kad viņš pavēcināja savas rokas stumbeni, Torakam sejā trāpīja asins lāses. Viņi nocirta man plaukstu!

-   Tu esi traks, ja gatavojies doties uz turieni, vīrs nosprauslājās, kad Rena beidza apsaitēt viņa stumbeni.

Viņš bija pārstājis trīcēt, taču, kolīdz nosprakšķēja ogles, sarāvās.

Viņa vārds esot Gaups, un viņš esot no Lašu ģints. Ar dubļiem notašķītā vīrieša virsjaka un stulpiņi bija paga­tavoti no zivs ādas un apdarināti ar vāverādu, un uz viņa vaigiem bija redzami izliekti ģints piederības tetovējumi. Kaklā viņam karājās no sviedriem nomelnējusi lašādas lente, un gaišajos matos Gaups bija iepinis sīkas asaciņas, kas Torakam atgādināja par Beilu.

-   Un tu saki, ka to izdarīja Dziļā meža iemītnieki? Finkedīns jautāja.

Viņš sēdēja, ar muguru atspiedies pret klinti, un ar mokām elpoja caur sakostiem zobiem.

-   Viņi zvērēja: ja ieraudzīšot mani vēlreiz, tad nocirtīšot galvu.