Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

Toraks nāca pa taku un meklēja viņu. Medniekus uz nogāzes viņš nebija pamanījis, jo tos skatienam aizsedza koki, un šā paša iemesla dēļ mednieki nebija redzējuši viņu. Taču, ja Toraks sasniegtu saules apmirdzēto klajumiņu, kas bija izveidojies ap kritušu bērzu piecpadsmit soļus tālāk, viņš tiktu pamanīts.

Mednieki izklīda pa nogāzi klusi kā mākoņi un saplūda ar ņirbošām ēnām un saules izraibinātām lapām. Rena neuzdrošinājās ne uzsaukt, ne atdarināt erickiņa brīdi­nājuma saucienu. Nepieceldamās viņa nevarēja arī iemest Torakam ar akmeni.

Pēkšņi viņš apstājās. Toraks bija pamanījis lāstamietu.

Viņš steigšus nogāja no takas un turpināja iet, tuvo­damies klajumam.

Rēnai nebija izvēles. Viņai vajadzēja Toraku brīdināt par spīti briesmām. Viņa iesvilpās kā erickiņš.

Toraks pazuda krūmos.

Rena drīzāk juta, nevis redzēja, kā mednieki pagrie­žas pret viņu. To vērīgie skatieni sakoncentrējās uz viņas slēpni kā labi nomērķēti šķēpi. Kā tie varēja zināt, ka tas nebija putns? Svilpienu Rena beidza ar pacēlumu, kādu abi izmantoja, lai varētu signālu atšķirt, taču neviens cits to nekad nebija pamanījis. Acīmredzot tie bija neticami vērīgi. Un aizdomu pilni.

Mednieki sāka virzīties lejup pa nogāzi uz Rēnas pusi.

Viņas prāts šaudījās izbīlī. Ķermenis tiecās bēgt, taču Rena zināja, ka viņas vienīgā cerība izglābties ir nekustē­ties. "Paliec rāma, skaiti lūgsnu ģints aizbildnim, nogaidi, līdz viņi ir gandrīz klāt, un tad bēdz kā zaķis un lec upē!"

Viri izretojās, lai viņu ielenktu. Rena bija gatava bēgt.

Uz nogāzes medniekiem aiz muguras atskanēja vēl viens erickina sauciens.

Neizteiksmīgās galvas pagriezās.

Vēl viens svilpiens. Tas noteikti bija Toraks. Rena pazina pacēlumu sauciena beigās. Kaut kādā veidā viņš bija iemanījies nokļūt medniekiem aiz muguras.

Elpu aizturējusi, meitene vēroja, kā tie dodas skaņas virzienā.

Atskanēja vēl viens sauciens, un šoreiz tas nāca no meldrāja pie upes. Kā tas iespējams? Toraks nevarēja tik ātri pārvietoties!

Pēkšņi Rēnai virs galvas pazibēja ēna, un netālu no lāstamieta alksnī, svilpodama kā erickiņš, ielaidās Reka.

Mednieki apstājās. Krāsotie pirksti ņirbēja nedzirdamā saziņā. Vīri sāka soļot lejup uz koku, kurā tupēja krauk­lis. Nepamanījuši Renu, tie pagāja garām kadiķim trīs soļu attālumā. Doma par viņu nežēlīgo nolūku meiteni dedzināja kā svelme.

Reka izpildīja vēl vienu pirmšķirīgu erickiņa sauciena atdarinājumu un, kad vīri bija pienākuši tuvāk, spalgi ieķērkdamās, pacēlās spārnos.

Svešādie mednieki klusēdami nolūkojās, kā tā aizlido. Pēc tam viņi pa taku izgaisa Dziļajā mežā.

-   Vai ar tevi viss kārtībā? Toraks jautāja, satverdams Rēnas plecu.

Viņa palocīja galvu. Rena trīcēja un centās sakost zobus, lai tie neklabētu.

-    Mums no šejienes jāpazūd, Toraks nomurmināja.

Viņi atrada patvērumu alkšņu biežņā.

-   Šie atradīs mūsu pēdas, Rena teica, kad bija spējīga sevi piespiest runāt. Viņi uzzinās, ka mēs esam šeit.

Toraks papurināja galvu.

-   Viņi domās, ka mēs esam aizbraukuši kopā ar Finkedīnu.

Puisis izstāstīja, ka atstājis atlikušo smailīti upes lejpusē, jo uzskatījis: braukt ar to uz Dziļo mežu būtu pārāk uzkrītoši; viņš bija noslēpis arī mantas un aizmē­zis pēdas.

-    Kā tu zināji, ka viņi nāks šurpu? Rena jautāja.

-   Es nezināju. Pirms izdzirdēju tavu saucienu, es pat nezināju, ka viņi tur ir. Bet slēpt pēdas es iemanījos, kad biju izraidītais. Nāc! Esmu izsalcis. Šī ir mūsu pēdējā iespēja tikt pie silta ēdiena.

Rena nebija iedomājusies par to, ka tad, kad viņi no­nāks Dziļajā mežā, nāksies iztikt bez uguns. Juzdamās bērnišķīga un neattapīga, viņa devās ievākt pārtiku.

Krājumus vajadzēja pietaupīt priekšdienām vismaz to viņa saprata.

Kad Rena atgriezās, Toraks bija atmodinājis uguni. Viņš bija sakūris ugunskuru pie klints sienas, kas bija vērsta uz Dziļajam mežam pretējo pusi, un izmantojis vie­nīgi sausu dižskābarža malku bez mizas, tāpēc tā dega gandrīz bez dūmiem.

Rena lēsa, ka draugs to iemācījies, kad bija izraidīts. Tas lika justies tā, it kā viņa Toraku īsti labi nepazītu.

Ēdiens Renu mazliet spēcināja. Viņa bija pagatavojusi sautējumu no virzas, zvērenēm un kazenāju jaunajiem dzinumiem, kuriem piemeta klāt gaļīgas pavasara sēnes, meža baložu olas un uz oglēm apceptus gliemežus. Glie­meži bija īpaši gardi, jo bija barojušies ar savvaļas ķiplo­kiem.

Kamēr viņi ieturējās, Rips un Reka veica rīta peldi upes seklumā, kur pērās ar spārniem un apšļakstīja Vilku, kas, atgriezies no medībām, gulēja krastmalā un izlikās kraukļus neievērojam.

Rena iedeva Rekai nolobītu olu un nočukstēja pateicī­bas vārdus. Tad viņa jautāja Torakam:

-   Kas bija šie cilvēki?

-   Šķiet, Sumbri. Tiem bija zaļi pieres apsēji, un vienam raga amulets.

Toraks vaicāja par pīķi uz takas, un Rena paskaidroja, ka tas ir lāstamiets.

-   Ja, nezinādams īstās burvestības, tam paiesi garām, tu saslimsi un nomirsi. Lāstu nevar redzēt, taču tas ir mietā. Tas pievelk drudža dēmonus, kā liesmas pievelk naktstauriņus.

Toraks pārdomāja dzirdēto.

-   Vai tu vari mūs aizvest tam garām?

Rēnai vēderā savilkās kamols.