Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

Upe sāka plūst rāmāk. Koki pieklusa, lai ieklausītos. Toraks juta, kā lāsts smagi karājas gaisā. Viņš bažījās, ka Rena ir pārāk tuvu, ka tas var iesūkties viņas ādā. Pēkšņi meitene noelsās un pārtrauca darboties.

-    Es nespēju, viņa teica.

-   Nē, tu to spēj! Toraks mudināja.

-   Man nav pietiekami daudz spēka. Viņš gaidīja.

Rena turpināja. Beidzot viņa izdvesa saraustītu no­pūtu, piecēlās un iemeta saišķi upē.

-    Izdevās? Toraks jautāja.

-   Nezinu. Drīz mums būs iespēja to noskaidrot. Aizslaucīdami pēdas, viņi attālinājās. Torakam šķita,

ka no tumsas izdalās spriedze.

Vilks pietecēja pie lāstamieta un, skatīdamies augšup uz asiņaino plaukstu, apsēdās. Pēkšņi viņš sagrāba to zobos, sapluinīja, lai pārliecinātos, vai tā nav dzīva, un aizrikšoja to savā nodabā apēst. Drīz Toraks un Rena paaugā izdzir­dēja kņadu un aizkaitinātu rūkšanu; pēc mirkļa spārnos pacēlās Rips un Reka, kuriem knābjos bija pa pirkstam.

Toraks atlieca dūrē sažņaugtos pirkstus.

-   Man šķiet, tev izdevās, viņš teica.

-   Varbūt.

Viņi devās savākt savu mantību.

-    Dosimies ceļā, kad norietēs mēness, Toraks sacīja.

Rena neatbildēja, taču puisis zināja, par ko viņa domā.

Viņi joprojām nebija izprātojuši, kā tikt garām Sumbru ģints sargiem.

Virs galvas dzeņu mazuļi nenoguruši prasīja ēst. Toraks redzēja, ka to vecāki rīkojušies gudri un izkaluši dobumu zem piepes, kas kalpoja par jumtu un sargāja no lietus, turklāt izvēlējušies dobu koku ar daudziem caurumiem, pa kuriem vajadzības gadījumā aizbēgt no caunas. Viņš atce­rējās Finkedīna pamācības par slēpšanos. Pirmais likums ir mācīties no citām radībām.

Parādījās dzenis ar vakariņām bērniem, pamanīja Toraku un, aizsteidzies uz citu koku gabaliņu tālāk, nometās uz zara un skaļi iesaucās: "Kik-kik-kik! Ne jau tas koks ir īstais, bet šis!"

-   Man šķiet, Toraks teica, es izdomāju.

Mēness bija norietejis, un vējš norimis. Koki neelpoja. Tie gaidīja.

Toraks nometās ceļos blakus Vilkam un vilku valodā paskaidroja, ka viņiem jāslēpjas no visiem, taču viņi jop­rojām medī Sakosto. Viņš nebija pārliecināts, vai ir pie­tiekami skaidri izteicies.

Piecēlies kājās, puisis ar galvu pamāja Rēnai. Pamāja arī viņa.

Turēdamies pa gabalu no takas, viņi sāka virzīties uz upes augšteces pusi. Pagāja garām lāstamietam. Pēc tam nonāca vienā līmenī ar abām lielajām, robotajām klin­tīm.

Kokā uzbrāzās vāvere. Zibinādams balto ļipu, aizbēga stirnu buks.

"Tas ir labi," Toraks nodomāja. "Varbūt Sumbri nav nemaz tik tuvu."

Varbūt.

Rena gāja viņam līdzās klusa kā ēna. Vilka ķepas nesa­cēla ne mazāko troksni.

Egles viņus gaidīja, un no to zariem bira tumši sūnu kunkuļi.

Toraks apstājās. Viņš domāja par Ozolu burvi. Viņš domāja par Beilu. Viņš ievilka elpu un iegāja Dziļajā mežā.

desmitā nodala

Vilkam uz skausta uzbužinajās spalva. Toraks paskatī­jās uz Renu, lai pārliecinātos, vai arī viņa to ir pamanījusi. Viņa bija pamanījusi.

"Sakostais," Vilks pavēstīja.

"Tuvu?" Toraks jautāja.

"Daudzu skrējienu attālumā."

Toraks pieliecās tuvāk Rēnai.

-   Vilks saodis Tiazi pēdas, viņš čukstēja, taču bur­vis ir tālu.

-    Un no Sumbriem joprojām nav ne miņas?

Puisis papurināja galvu.

Rena bija nesaprašanā. Tāpat kā Toraks. Viņi veselu mūžību bija spraukušies starp ēnainiem kokiem uz upes augšteces pusi, taču turējās labu gabalu no krasta. No Sumbriem joprojām nebija ne vēsts. Taču koki… Saknes ķērās Torakam kājās. Zari skrāpēja seju. Dziļajā mežā bija siltāk. Gaiss smaržoja svaigāk un dzīvīgāk. Virs galvas lai­delējās sikspārņi, un paaugā kaut kas slēpās un čabinājās.

No katra zara, krituša koka un akmens bira sūnas it kā Mežam būtu uzplūdis un pēc tam no tā aizplūdis zaļš paisums, Toraks nodomāja. Un cauri tam visam jautās visuresoša modru koku klātbūtne.

Vilks pagriezās un skrēja pie oša. Pieslējies uz pakaļkā­jām, viņš abas priekšķepas uzlika uz stumbra un apostīja kādu nokarenu zaru. "Jocīgi," viņš, noskurinādams ūsas, darīja zināmu Torakam.

Puisis pieskārās zaram. Pirksti kļuva glumi un dīvaini smaržoja pēc zemes.

Rena norādīja uz zaru. Kas tas ir?

Toraks papurināja galvu, noslaucīja plaukstu stulpiņos un vēlējās, kaut nebūtu neko aizticis. Dziļā meža ģintis bija pazīstamas ar prasmi izmantot indes.

Viņi sasniedza audzi, kurā sačukstējās alkšņi. Kad viņi tajā iegāja, koki apklusa, it kā negribētu, ka kāds tos noklausās.

Vilks apstājās un ošņāja gaisu.

"Sakostais. Pāri ūdenim."

Toraks vēl centās aptvert jauno ziņu, kad Vilks pielieca galvu.

"Midzenis."

Aiz alkšņiem Toraks pamanīja tumsā snaikstāmies ēnas. Bija redzami arī apjomīgi apveidi, kas varēja būt būdas.

-    Nometne! Rena iečukstēja viņam ausī.

-    Un Vilks teica, ka Tiazi ir pāri upei Meža Zirgu teritorijā.

-   Mums jāiet atpakaļ, meitene skubināja, un jātiek pāri upei lejteces pusē.

Tas varēja apmulsināt Vilku, kas pazaudētu Tiazi pē­das, taču viņiem nebija citas izvēles. Viņi devās pa to pašu ceļu atpakaļ. Vismaz centās, jo Toraku neatstāja sajūta, ka viņi ir apmaldījušies. Upes burzguļošana šķita klusāka, turklāt viņš saoda sīvo, ne ar ko nesajaucamo savvaļas ķiploku smaržu, kuras nebija turpceļā.