Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

Toraks saspringti lūkojās tumsā. Zvaigžņu gaismā blāvoja uz zara uzdūrusies zirgskābenes lapa. Viņa vaigu noglāstīja vēsa dvesma, it kā virs galvas būtu aizlidojusi pūce vai sikspārnis.

Šī lapa.

Puisis apstājās tik spēji, ka Rena ieskrēja viņam mu­gurā.

-    Kas ir?

-    Neesmu pārliecināts. Nekusties!

Lapa nevarēja uzdurties uz zariņa tāpat vien. Tas kā adata bija pārdūris lapas plātni pa labi no vidusdzīslas. Tai vajadzēja būt kādai brīdinājuma zīmei.

Pa labi no vidusdzīslas.

Toraks palūkojās pa labi, bet redzēja vienīgi tumšu zaru mudžekli.

Tur!

Priekšā labajā pusē bija atliekts jauns kociņš un pras­mīgi nostiprināts ar sakrustotiem mietiem. Tā galotnei bija pierīkots ļauns pīķis. No sakrustotajām nūjām krūšu augstumā pāri Toraka ceļam stiepās gandrīz nepamanāma aukla. Vēl viens solis, un viņš būtu uzskrējis lamatām: atbrīvojis jauno kociņu un saņēmis sānos pīķi.

Toraks nolaizīja lūpas. Maskēšanās dēļ tās garšoja pēc māla. Viņš parādīja slazdu Rēnai. Meitene pieskārās plecam, kur nesen bija atradušās ģints aizbildņa spalvas.

Apiedami lamatas, kas bija viltīgi ierīkotas starp kadi­ķiem, lai tajās ieskrietu upuris, abi lauzās caur durstī­gajiem krūmiem. Kad viņi bija tikuši laukā no biežņas, Rena nošņācās:

-    Pa šo ceļu mēs nenācām.

-    Es zinu. Un tā bija tīrā veiksme, ka es pamanīju slazdu.

Viņam nenācās piebilst: "Cik daudz tādu mūs vēl gaida?"

Vilks pagrieza galvu pret upi, un viņi ar acīm sekoja tā skatienam. Vai tā bija ēna, kas tur kustējās?

Pēc mirkļa zvaigžņu gaismā iemirdzējās šķēpa uzga­lis.

Kādus divdesmit soļus tālāk gar upes krastu pret straumi gāja Sumbru ģints mednieks.

Toraks un Rena lēnām, lai nepievērstu uzmanību ar straujām kustībām, ienira ērgļpapardēs. Toraka domas joņoja. Upes augšteces pusē atradās Sumbru nometne. Lejup pa straumi atpakaļceļš uz Skrajo mežu un var­būt ne viens vien nāvējošs slazds. Krastā sardzē stāvēja vismaz viens Sumbru ģints mednieks.

Rena puiša pārdomas ietērpa vārdos.

-    Mums nāksies tieši tagad izmēģināt tavu plānu.

-   Vai tu varēsi šaut?

-    Domāju, ka varēšu. Ja uzrāpsimies kokā.

Toraks palocīja galvu.

Rena atrada raženu liepu, kurai ap stumbru vijās dī­vains mizas sabiezinājums, un tāpēc izskatījās, ka tajā viegli uzrāpties.

-   Zibens sasperta, viņa murmināja, bet izdzīvojusi. Varbūt tā mums nesīs veiksmi.

"Veiksme mums būs vajadzīga," Toraks nodomāja. Viņa plāns bija vienkāršs, un, ja tas izdotos, māneklis aizvili­nātu Sumbrus vairāk uz ziemeļiem tālāk no Melnupes -, ļaujot viņiem tikt pāri.

Ja izdotos. Toraks strauji zaudēja pārliecību.

Sakrampējis pirkstus, viņš palīdzēja Rēnai tikt kokā. Pēc tam viņš nometās ceļos un lika Vilkam palikt tuvumā un atgriezties ar gaismu un uzmanīties no lamatām.

Vilka elpa sildīja seju un ūsas kutināja plakstus. "Esi piesardzīgs, barabrāli," viņš pauda Torakam.

Vilks bija tik paļāvīgs. Un Toraks viņu veda lielās bries­mās.

Pēkšņas dziņas pārņemts, Toraks ārstniecības līdzekļu kulē sadabūja zāļu ragu, izkratīja mazliet okera un uztriepa to Vilkam uz pieres, kur šis to nevarēja nolaizīt. "Esi pie­sardzīgs, barabrāli," puisis teica. Uzlicis plaukstu uz lie­pas raupjās mizas, viņš lūdza Mežu pasargāt Vilku.

Zibens radītais uzblīdums bija resnāks par Toraka plaukstas locītavu, un puisis pa to uzrāpās kā pa virvi. Toraks manīja, ka koks jūt viņu klātbūtni. Zēns lūdza, lai tas viņus nenodod. Lejā kvēloja Vilka sudrabainās acis. Tad tas pazuda tumsā.

Iekārtojušies trīs lielu zaru žāklē, Toraks un Rena at­stāja guļammaisus neatritinātus un siltuma saglabāšanu uzticēja savam ziemeļbriežu ādas apģērbam.

Gaidīsim šeit līdz rītam, Toraks čukstēja. Tad mums būs lielāka iespēja palikt nepamanītiem.

Un mazāka iespēja aizbēgt, ja viņi tiks pamanīti, taču neviens no abiem to nepieminēja.

Rena norādīja uz garu egli ziemeļos no Sumbru nomet­nes. Starp tās augšējiem zariem spīdēja zvaigznes, šie zari varētu uztvert uzlecošās saules starus. No bultu maka viņa izņēma vienu no sagatavotajām bultām.

Kad Rena mērķēja, viņas seja saspringa no koncen­trēšanās. "Maskēšanās dara vinu svešādu it kā Rena

pamazām kļūtu par Dziļā meža iemītnieci," Toraks nodo­māja.

Loks nočīkstēja. Viņa to nolaida. Nakts bija pārāk klusa. Sumbri varēja izdzirdēt strinkšķi.

Beidzot kokus sašūpoja vēja brāzma. Rena nomērķēja un izšāva. Bulta trāpīja eglē, un tās nasta palika brīvi karā­jamies pie bultas piesietajā auklā. Rena uzlika uz stieg­ras nākamo bultu un iešāva vēl vienā kokā vairāk uz aus­trumiem, pēc tam vēl un vēl vienā, ik reizi nogaidīdama, kad uzpūtīs vējš un pārmāks skaņu.

Tagad viņiem vajadzēja gaidīt līdz saullēktam un cerēt, ka plāns izdosies.

Jo cita plāna nebija.

Tumsā iemirguļojās ugunskurs.

Rena sagrāba Toraka roku. Sumbru nometne izrādījās daudz tuvāk, nekā viņi bija domājuši.

Sēdēdami augstu liepā, abi redzēja garus, klusus apvei­dus, kas kustējās mērķtiecīgi kā skudras. Daži bija salasī­jušies ap koku apmetnes viducī un zieda kaut ko tumšu uz apakšējiem zariem. Divi citi, nometušies uz ceļiem, kūra vēl vienu ugunskuru.