Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

Meitene centās sevi pārliecināt par to, ka šis mežs ir gluži līdzīgs tam, kurā viņa bija uzaugusi. Viņa redzēja egli, kuras saplaisājušajā stumbrā dzeņi bija nostiprinājuši čiekurus, lai varētu no tiem izlobīt sēklas. Skrajā meža dzeņi darīja tieši tāpat. Blakus āpša alai viņa pamanīja lapu kaudzi: āpši pēc ziemas bija tīrījuši mitekli un izvilkuši laukā veco guļvietu. "Viss pazīstams," viņa sev teica.

Taču nekas no tā nesanāca. Koki čukstēja, ka viņa šeit neiederas. Dzeņi te bija melni.

Toraks bija kaut ko atradis.

Zem oša zeme bija sakasīta un izveidota dubļaina vār­tīšanās vieta. Tās platums bija pieci soļi, un tā bija krietni lielāka nekā tās, kuras sev gatavoja sumbri. Vilks kaismīgi ošņājās. Toraks pagrūda nost viņa purnu, lai izpētītu mil­zīga, apaļa naga nospiedumu.

-   Vai tas būtu kāds neparasti milzīgs sumbrs? puisis brīnījās.

Rena palocīja galvu.

-    Finkedīns teica, ka šeit var sastapt radījumus, kas izdzīvojuši pēc Lielā aukstuma. Man šķiet, tos sauc par bizoniem.

Puisis sarauca pieri.

-    Tātad tie ir medījums?

-    Laikam gan. Taču reizēm tie uzbrūk.

Tālumā ūjināja pūce.

Rēnai aizrāvās elpa. Viņai acu priekšā uzpeldēja Ūpju burves koka maska.

Toraks domāja par to pašu.

-    Vai varētu būt, ka šie sadarbojas? viņš klusā balsī jautāja. Tiazi un Eostra?

Rena par to brīdi domāja.

-   Diez vai. Ozolu burvis ir savtīgs. Viņš gribēs uguns opālu paturēt sev. Starp citu, Seiuna man teica viņa neesot pārliecināta, bet domājot, ka Eostra tagad atrodo­ties Kalnos.

-    Tomēr viņas ūpis ir Dziļajā mežā, Toraks sacīja.

Rena klusēja. Meitene nolūkojās, kā puisis pieceļas un

skatās apkārt. Toraka izskats liecināja par to, ka Eostras klātbūtne Dziļajā mežā viņu neapturēs. Viņam vajadzēja atrast Tiazi.

-   Torak, kas notika Sumbru nometnē? Rena jautāja. Ko tu tur darīji?

Viņš īsos vārdos izstāstīja, kā tika sarīdījis ģintis. Tas bija gudri darīts, taču Toraka cietsirdība Renu pārsteidza.

-   Bet… varbūt tur tika nogalināti cilvēki, viņa teica.

-    Tas, vienalga, būtu noticis.

-   Iespējams. Bet varbūt Meža Zirgi vienīgi devās izlū­kos tu to nevari zināt.

-   Es tevi brīdināju. Es teicu, ka darīšu visu, lai noķertu Tiazi.

-   Izraisīt kauju? Sūtīt nāvē cilvēkus?

Vilks domīgs skatījās te uz vienu, te uz otru.

Toraks neņēma viņu vērā.

-    Pagājušajā pavasarī, Toraks sacīja, visi medīja mani. Šoreiz es esmu mednieks. Es zvērēju, Rena. Ak jā. Es esmu cietsirdīgs. Un, ja tu to nespēj pārdzīvot, nenāc man līdzi!

Viņi klusēdami turpināja ceļu. Rena bija nolēmusi, ka pirmā sarunu neuzsāks.

Nepārtraukti nācās iet pret kalnu, un tumšās egles deva vietu dižskābaržiem. Viņi brida pa nātrēm, kas sniedzās līdz jostasvietai, un rāpās pāri satrunējušiem stumbriem, kas bija klāti ar mušmirēm. Rena ievēroja, ka koki bija raženāki nekā Skrajajā mežā, tāpēc tajos grūtāk uzrāpties; skudras netaisīja pūžņus stumbru dienvidu pusē, bet gan tiem visapkārt, tāpēc bija vieglāk apmaldīties.

No cilvēkiem ne vēsts.

Un tomēr…

Viņai aiz muguras sašūpojās zars, it kā kāds tur cens­tos paslēpties.

Rena uzlika roku uz naža spala.

Zars vairs nekustējās. "Ja tie būtu Meža Zirgi," viņa nodomāja, "mēs to tagad jau zinātu."

Toraks bija aizgājis uz priekšu un nometies ceļos, lai aprunātos ar Vilku. Rena viņus panāca.

-   Es kaut ko redzēju, viņa aizelsusies teica.

-   Un Vilks kaut ko saoda, Toraks sacīja. Viņš saka: tas ožot pēc spožā zvēra.

-   Tas nozīmē uguni?

-   Tas nozīmē arī pelnus. Tas, kas saņēma manu roku… šķita karsts.

Viņu skatieni sastapās.

-   Lai kas tas bija, Toraks teica, tas sekojis mums pāri upei.

Kad sāka satumst, viņi nolēma zem īves ierīkot apmetni. Abi bija sasnieguši ieleju, kur bebri aizdambējuši strautu un izveidojuši šauru ezeriņu. Tā vidū Rena redzēja

bebru mitekli: pamatīgu kaudzi zaru, no kuriem daži vie­tām bija dzelteni, tur bebri bija nograuzuši mizu. Viņa prātoja, ka mītne joprojām ir apdzīvota, jo ūdensmalā bija saglabājušies daži vītoli. Finkedīns bija stāstījis, ka pirms došanās projām bebriem patīk apēst visus vītolus.

Domāt par Finkedīnu bija sāpīgi. Rena centās iztē­loties, ka viņš laimīgi nokļuvis atpakaļ pie Kraukļiem, kas šajā gadalaikā nodarbojās ar lašu zveju, jo zivīm bija nārsts, taču prātā nāca, kā audžutēvs ar pelēku seju sakņupis sēž smailītē. Varbūt slimības tārpi jau tikuši līdz viņa kaulu smadzenēm. Un Rēnas, kas tos varētu padzīt, nebija tuvumā.

Toraks kopā ar Vilku bija aizgājis izlūkot apkārtni, tāpēc, lai izmestu no prāta Finkedīnu, Rena atstāja savu mantību zem īves zariem un devās meklēt pārtiku. Vis­maz augi šeit bija pazīstami. Viņa salasīja riekšām sulīgu akmeņlauzīšu un sūru skābeņu un, tā kā viņi nedrīkstēja kurināt ugunskuru, izraka vārpatu un retēju sakneņus, kurus varēja ēst svaigā veidā.

Plivinādami spārnus un badīgi ķērkdami, no debesīm parādījās Rips un Reka, un Rena pasvieda kraukļiem pāris sakneņu. Pa ziemu meitene tos bija iemācījusi ierasties uz viņas saucienu, taču tie joprojām nemetās viņai uz pleciem kā Torakam.