Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

Vējš pieņēmās spēkā, un Lielās īves balss kļuva ska­ļāka. Toraks slīka balsu jūrā visu Meža koku saucieni pieņēmās spēkā un kļuva par iznīcinošiem auriem, kas plēsa Toraku uz pusēm…

Torak! Rena čukstēja. Torak! Mosties!

Viņš pagrieza galvu, un Rena saprata, ka Toraks viņu nepazīst. Viņa acis bija tukšas un neko neredzošas bez dvēselēm.

Bez dvēselēm. Viņš bija pārmiesojies.

Rena bija pamodusies, kad Toraks atbrīvojās no virves, un tagad, nometies ceļos uz sava zara, līgojās un kaut ko murmināja. Meitene baiļojās, ka viņš iekāps tukšumā un lauzīs sprandu.

Viņa aizrāpās uz stumbra pretējo pusi. Toraks bija ne­sasniedzams. Rena palika uz vietas, jo baidījās viņu izbie­dēt.

Beidzot viņš ierunājās dobjā un svešādā balsī:

Es esmu Lielā īve, Toraks teica vēja brāzmām. Es esmu vecāks par Mežu. Mans pirmsākums meklējams starp Pirmā Koka saknēm. Kad zemē iesūcās Lielā auk­stuma pēdējais sniegs, es biju dīgsts; kad atnāca Vilnis, es biju jauns kociņš. Es nekad neesmu gulējis. Taču es zinu, kas ir naids…

Rena nezināja, ko uzsākt. Viņas burvestības nebija tik stipras, lai atsauktu īstenībā Toraka dvēseles. Skaitīdama lūgsnu ģints aizbildnim, viņa izstiepa roku.

Toraks uz zara piecēlās un sāka staigāt.

Puisis pamodās no sāpēm: auss ļipiņu raustīja krauk-

lis.

Viņš bija apdullis. Sejā pūta vējš, galvā sarunājās koki.

-    Torak! no tālienes atplūda Rēnas balss. Torak, paskaties uz mani! Skaties tikai uz mani! Nekusties!

Torakam uz pleca nolaidās krauklis, un viņš sagrīļo­jās. Apakšā sazvāļojās zeme. Tā nebija zeme. Zars. Viņš stāvēja zara galā un ar rokām tvēra tukšu gaisu.

-   Skaties uz mani! Rena pavēlēja.

Viņa bija sarāvusies pie koka stumbra, ar vienu roku sagrābusi virvi, kas to aptvēra, bet otru izstiepusi pret Toraku.

-   Neskaties lejup!

Viņš paskatījās. Reibums. Tālu lejā pie īves saknēm, kas bija izlocījušās kā čūskas, kaut kas bija sakņupis. Viņš redzēja pelnu pelēkus matus un uz augšu pavērstu seju. Toraks sagrīļojās.

Rēnas balss atsauca viņu īstenībā. Torak! Nāc… pie… manis… Meitenes tumšās acis viņu vilka tuvāk. Viņš nometās uz ceļiem un rāpoja pie Rēnas.

-   Tu neko neatceries? Rena jautāja.

Toraks purināja galvu. Viņš izskatījās drebelīgs un sli­mīgs sliktākā stāvoklī Rena viņu nekad nebija redzējusi. Viņa bija krietni papūlējusies, lai dabūtu puisi lejā no koka.

-   Ne to, kā atsaitēji virvi, ne to, kā uzrāpies uz zara? Nekā?

-   Nekā, viņš nomurmināja.

Beidzot Rēnai izdevās atvērt dzeramtrauku.

-   Lūk! Tu jutīsies labāk.

Toraks neatbildēja. Viņš sēdēja, atspiedies pret īvi, un skatījās tās lapotnē.

Vējš bija mitējies, un tuvojās ausma. Zemākajos koka zaros bija apmeties Rips ar Reku, kas miegā atbrīvojās no pārpilnā vēdera satura, jo Rena kā pateicību tiem bija pie­šķīrusi zirga gaļu. Meitene šaubījās, vai Toraks tos vispār ir pamanījis. Puiša acīs vīdēja dīvaina mirgojoša gaisma, un, kad Rena piegāja tuvāk, viņa pamanīja, ka tās vairs nav tīri gaišpelēkas. Kaut kur dzīlēs bija manāmi sīki, zaļgani lāsumiņi.

-    Es viņu redzēju, Toraks teica. Es redzēju Tiazi.

Viņš ir netālu no Kalniem. Skaita buramvārdus. Viņš

> »

domā, ka spēj valdīt pār Mežu.

Toraks nometās rāpus un izvēmās.

Kad tas bija galā, viņš atkal atspiedās pret koku.

-   Man šķita, ka nekad vairs netikšu atpakaļ, puisis teica.

-    Ko tu ar to vēlies sacīt?

Viņš aizvēra acis.

-    Kad tu iemiesojies krauklī vai lācī, vai alnī -, tu paliec šajā radījumā. Taču koki tie nedzīvo atsevišķi. Tiem domāšana, runāšana un pārmiesošanās ir viens un tas pats. No koka uz koku, no oša uz akmeņozolu un diž­skābardi viss viens. Ātrāk un tālāk, nekā tu spēj iedo­māties. Viņš saspieda deniņus. Tik daudz balsul

Rena spēja vienīgi bezpalīdzīgi nolūkoties. Visvairāk viņa uztraucās par to, ka šoreiz, kad Toraks pārmiesojās, no vietas bija izkustējies viņa ķermenis. Nekad agrāk tā nebija gadījies.

Viņa zināja, ka dažreiz, ja miegā noklīst paša dvēsele, cilvēki mēdz kļūt mēnessērdzīgi. Ķermenis klejo un meklē pazudušo dvēseli, taču parasti abi kopā atgriežas, pirms pametuši mītni. Taču viņai nebija ne jausmas, kas bija atgadījies ar Toraku.

-   Kāpēc tu to darīji? Kāpēc tagad vajadzēja pārmiesoties?

Puisis atvēra acis.

-   Lai atrastu Tiazi. Viņš brīdi vilcinājās. Es viņu redzēju, Rena. Dažreiz tā ir gaiša matu kodaļa, kas nozib man gar acīm. Citreiz viņš stāv man blakus. Caurcaurēm slapjš. Un viņš vaino mani.

Meitenes augumu pārņēma aukstums. No Toraka sejas bija noprotams, ka viņš runā par Beilu.

Meitene atcerējās bēru ritus, kad Toraks stāvēja krastā un sauca pret debesīm Beila vārdu. It kā būtu gribējis, lai gars viņu vajā.

-   Kā gan viņš var vainot tevi? Rena jautāja.

Puisis ar pakausi iebelza pa īvi pietiekami spēcīgi,

lai būtu sāpīgi.

-   Mēs saķildojāmies. Es toreiz aizbraucu.

Ak, Torak!

-    Par ko… par ko jūs ķīvējāties?

Viņš vairījās no Rēnas skatiena.

-   Beils gribēja lūgt, lai tu paliec kopā ar viņu.

Meitene juta, kā viņai svilst seja.

-   Viņš negribēja strīdēties, Toraks turpināja. Tas biju es. Es. Es viņu atstāju vienu sardzē. Tāpēc viņš tika nogalināts.