Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

-   Reiz mēs bijām pieņēmuši audzināšanā Kraukli. Tas palīdzēja dvēseļēdājam radīt dēmonisku lāci.

Rena saņēma sevi rokās.

-   Tas bija mans brālis. Dvēseļēdājs piekrāpa arī viņu.

Cilvēks, kurš valkāja mizas apsēju, uz viņu nikni atska­tījās.

-   Tā tikai tu saki. Lācis saplosīja manu draudzeni. Tā­pēc man nepatīk Kraukļi.

Kad viņš bija tik tālu, ka nevarēja dzirdēt, jaunais med­nieks atvainojās.

-   Viņš joprojām pēc tās skumst.

-   Vai tāpēc viņš apsaitējis galvu? Rena jautāja.

-    Jā, mēs savus mirušos novietojam viņu izvēlētajā kokā un tad apsaitējam galvu ar tā mizu, lai atcerētos.

-    Taču jūs nevalkājat nekādus citus pieres apsējus. Kurā pusē jūs īsti karojat?

Mednieks pielika soli.

-   Nevienā. Mēs nekad nekarojam.

Rena sarauca uzacis.

-   Ko par to domā citas ģintis?

Tās mūs noniecina, taču atstāj mierā.

"Tikai pagaidām," Rena nodomāja. Viņa paskatījās uz Toraku, taču tas neko nebija saklausījis. Ar gaidpilnu seju zēns dedzīgi centās uztvert ikvienu sīkumu, kas attiecās uz viņa mātes ģinti. Rena sajuta uzplūstam bažas. Viņa cerēja, ka šie dīvainie, nepieejamie cilvēki Toraku nepie­vils.

Viņi gāja gandrīz visu dienu, un Rena beidzot saprata, ka vairs nezina, kur atrodas. Beidzot viņi sasniedza ezeru ar mežainu saliņu vidū. Meitene bija dzirdējusi, ka tas ir Melnezers, par kuru viņa neko nezināja.

Staltbriežu nometne bija ierīkota pie ezera un tik labi noslēpta, ka viņa tai būtu pagājusi garām, ja vien nedegtu ugunskurs. Izrādījās, ka kadiķu kaudze ir lielākais mitek­lis, kādu viņa jebkad redzējusi: meitene saskaitīja septi­ņas ieejas, kuras klāja zaļā krāsā notrieptas ziemeļbriežu ādas strēmeles. Pieskrēja pāris suņu pirmie, kurus Rena sastapa Dziļajā mežā; tie saoda Vilku un aizbēga. Pa durvju ailām palūkojās bērni un nozuda atpakaļ.

Valdīja dīvains klusums, taču pirmo reizi pa vairākām dienām Rena jutās drošībā. Neviens viņai šeit nevarēja kaitēt: ne tokoroti, ne mednieki no Meža Zirgu ģints, ne ļaundaris ar pelnu pelēkajiem matiem. Izslavētās Stalt­briežu burvju spējas turēja tos pa gabalu. Tomēr viss, ko Rena no burvestībām spēja saskatīt, bija dažas mazas cibiņas, kas bija piesietas pie kokiem.

Jaunais mednieks aizveda Toraku uz ezeru mazgāties, bet Rēnai kāda sieviete deva zīmi iet uz nomaļu līcīti. Pēc neilgas pārliecināšanas viņa izģērbās, un sieviete ar cietu, pelēku dubļu pikuci ņēmās berzt nost viņas maskēšanās paliekas, bet Rena stāvēja trīcēdama. Bija patīkami atkal justies savā ādā, taču miesa niezēja. Viņa pajautāja, kas tie par dubļiem.

Sieviete par šādu neziņu bija pārsteigta.

-   Pelni. Mēs sadedzinām brūnās ērgļpapardes, tad pel­nus sajaucam ar ūdeni un izkaltējam.

"Pelni," Rena nodomāja. "Vienmēr tikai pelni."

-   Tos Dziļajā mežā lieto visi, sieviete klāstīja. Tie ir kā ziepjusakne, tikai labāki.

Kāda cita sieviete atnesa apģērbu: stulpiņus un kam­zoli, kas bija šūdināts no briežādas un apdarināts ar zaķādu, glītus aļņādas zābaciņus un piekļāvīgu apmetni ar kapuci, kas Rēnai sākumā šķita pagatavots no mizām, bet izrādījās pīts no nātru stiebriem. Viss derēja kā uzliets, taču Renu uztrauca tas, ka bija sadedzināts viņas vecais apģērbs ar visām aizbildņa spalvām.

-   Mūsējais taču ir krietni labāks, sieviete iebilda.

"Labāks apģērbs, labāks mazgāšanās līdzeklis viss

labāks," Rena īgni nodomāja. "Varbūt mums jāatsakās no visa un jālīdzinās viņiem?"

Lai uzlabotu garastāvokli, Rena izlikās, ka dodas uz atkritumu kaudzi un, palikusi viena, uzrotīja stulpiņu, sadabūja no bebra zoba darinātu nazi, kuru bija saņēmusi kā dāvanu no Ūdru ģints, un piesēja to ar loka rezerves stiegru pie liela. Visādam gadījumam.

Kad viņa atgriezās, Toraks, arī ieģērbts jaunā tērpā, sēdēja pie ugunskura un skrubināja no sejas atlikušo krās­vielu. No jauna izskatīties pēc sevis bija jauki, taču Stalt­brieži bija pievākuši puiša pieres apsēju un viņš nepār­traukti aiztika izraidītā tetovējuma vietu.

Visa ģints bija salasījusies ap ugunskuru, un Toraks pavirzījās sānis, lai blakus varētu apsēsties Rena.

-   Beidz pukoties, viņš nočukstēja, viņi mums palīdz. Un pasmaržo šo ēdmaņu!

Rena nosprauslājās.

-   Laikam jau tā ir daudz labāka par mūsējo.

Taču viņai nācās atzīt, ka smaržo labi. Tieši virs kvē­lošajām oglēm karājās pīts grozs. Tas bija pilns ar aromā­tisku kapātas sumbra gaļas, sēņu un ērgļpaparžu dzinumu sautējumu, kas bija gatavs, kad grozs gandrīz bija izsvilis caurs. Tur bija arī maigi plācenīši, saberzti lazdu rieksti un priežu putekšņi, kuriem klājās pāri biezs slānis medus; to visu varēja noskalot lejā ar kūpošu egļu skuju tēju.

Jauki bija pēc ilgiem laikiem atkal pagozēties pie uguns­kura, taču, ja neņem vērā īsu lūgsnu Mežam, Staltbrieži ieturējās klusēdami. Rena ar sirdssāpēm atcerējās Kraukļu trokšņainās vakariņas, kad visi dalījās medniekstāstos.

Kolīdz viņi beidza ēst, Duraina sāka izprašņāt Toraku. Pārsteidzoši, ka sieviete neizrādīja interesi par viņu iera­šanās iemeslu; viņa vienīgi gribēja zināt, ko Toraks jutis, kad iemiesojās kokā.

Toraks centās paskaidrot.