Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

Viņiem apkārt modās putni. Rena vēroja, kā uz lek­najiem un vijīgajiem ērgļpaparžu dzinumiem mirdz rasa. Starp vizbulītēm dūca kamene.

"Visas šīs ciešanas," viņa nodomāja. "Beils pagalam. Viņa ģints sēro. Finkedīns ievainots. Toraks mokās vainas apziņā. Un viss Tiazi dēļ." Līdz šim viņa nebija sapratusi, ka dvēseļēdāju ļaunums izplatās kā plaisas uz aizsaluša ezera ledus.

-   Torak, meitene beidzot teica, tā nav tava vaina. Slepkava ir Tiazi. Nevis tu.

Torakam uz ceļgala nolaidās bite, un viņš vēroja, kā tā nesteidzīgi rāpo.

-   Kāpēc tad viņš man spokojas? Man jāizdara tas, ko esmu zvērējis, Rena. Citādi viņš paliks kopā ar mani uz mūžiem.

Meitene apdomājās.

-    Varbūt tev ir taisnība. Taču arī es palikšu kopā ar tevi. Un Vilks. Un Rips ar Reku. Viņa brīdi klusēja un tad turpināja: Tikai no šā brīža vairs nesaki, ka man jāatgriežas pie ģints.

Toraks savieba lūpas. Pēc tam nosprauslājās. Paņēmis biti plaukstā, viņš to uzlika uz dadža lapas.

Klāt bija rītausma, un jaunieši sēdēja plecu pie pleca un vēroja, kā saule sāk apspīdēt Meža kokus.

Pēc brīža Toraks jautāja:

-   Ja viņš būtu tevi lūdzis palikt kopā ar viņu, vai tu būtu atbildējusi "jā"?

Rena uz viņu palūkojās.

-    Kā tu drīksti tā jautāt? viņa aizkaitināta vaicāja.

Puisis bija apmulsis.

-    Piedod, es… Vai tas nozīmē "nē"?

Rena atvēra muti, lai atbildētu, taču tieši tobrīd atgrie­zās Vilks, kuram purns bija notriepts ar asinīm. Veltījis abiem sveicienu, kas smirdēja pēc maitas, viņš nolaizīja Torakam zodu, un abi apmainījās ar vienu no daudzno­zīmīgajiem skatieniem.

Rena apjautājās, ko teicis Vilks.

-    Spožais zvērs, Toraks atbildēja. Un neesmu pārliecināts kaut kas sašķobījies. Domas? Prāts? Sašķo­bījies prāts?

-   Plānprātīgs! abi kopā iesaucās.

Viņiem nebija laika prātot, ko tas nozīmē.

Vilks dīvaini un satraukti iesmilkstējās un pazuda paaugā. Toraks sagrāba Rēnas roku un vilka meiteni sev pakaļ. Starp kokiem parādījās pieci klusi mednieki. Pa to laiku, kas Rēnai bija vajadzīgs, lai izvilktu nazi, abi bija ielenkti. Mednieki bija tērpušies vienkāršās briežādās, un tiem nebija ieroču. Nezināmu iemeslu dēļ tie viņiem nebija vajadzīgi. Rena pamanīja, ka tiem nav arī galvas apsēju. Kurā pusē viņi karoja?

-   Jūs nāksiet mums līdzi, sacīja klusa balss, kas bija radusi pie pakļaušanās. Jūsu meklējumi ir galā.

ČETRPADSMITĀ NODALA

Sievietei kaklā bija krelles no dižskābarža augļiem un tāda sejas izteiksme, it kā viņa domātu domas, kuras neviens cits nespēj saprast.

Rena lēsa, ka tā ir burve vai ģints vadone, bet varbūt gan viens, gan otrs. Viņas garie, brūnie mati bija izlaisti izklaidus, izņemot cirtu pie deniņiem, kas bija saķepināta ar okeru; pie viņas jostas karājās briežraga ciba. Ģints piederības tetovējums uz sievietes pieres bija mazs, melns izliekts brieža rags.

-   Jūs esat Staltbrieži, Rena teica.

-    Un tu esi no Kraukļiem, sieviete sacīja, bez grūtī­bām saskatīdama to, kas slēpās aiz meitenes maskas. Un tu, viņa teica, pagriezusies pret Toraku, esi garagājējs.

Puisis noelsās.

-   Kā jūs to zināt?

-    Mēs jutām, kā klimst apkārt tavas dvēseles. Tu to vari noslēpt no citiem, taču no Staltbriežiem ne.

-   Viņš to nemaz neslēpj, Rena iejaucās.

-   Tad kāds to dara viņa vietā, sieviete atbildēja.

Rena vēlējās pajautāt, ko viņa ar to domājusi, taču To-

raks pasteidzās pirmais un kaismīgi sacīja:

-    Mana māte bija no Staltbriežu ģints. Vai jūs viņu pazināt?

-   Protams.

Puisis ievilka elpu tik skaļi, ka tā gandrīz izklausījās pēc elsošanas.

-   Kāda viņa bija?

-    Tagad par to nerunāsim, sieviete teica. Mēs jūs vedīsim uz savu nometni.

Kāds vīrs, kura mati bija paslēpti zem sarkanīgas mizas apsēja, gribēja iebilst.

-   Duraina, šie ir svešinieki! Viņi nedrīkst redzēt mūsu nometni, īpaši jau meitene!

-    Es neesmu svešinieks, Toraks iebilda. Es esmu jūsu asinsradinieks.

-   Kas jums ir pret mani? Rena jautāja.

-   Mēs iesim uz nometni, Duraina atkārtoja. Pēc tam viņa vērsās pie Toraka un Rēnas: Varat paturēt savus ieročus, taču jums tos nevajadzēs. Kamēr esat kopā ar Staltbriežiem, varat justies gluži droši.

Rena juta, ka tā ir taisnība, galu galā tos atrast bija ieteicis Finkedīns -, taču meitenei nepatika Duraina. Tās kalsnā seja bija tik neizteiksmīga kā akmens. Un sieviete pat nebija pajautājusi, kā viņus sauc.

Duraina viņus veda uz austrumiem pa briežu taku, kas līkumoja caur biežņu. Rena pamanīja, ka divreiz viņiem blakus parādījās Vilks. Viņa prātoja, ko tas domā par to, ka viņi novirzījušies no Tiazi pēdām, taču, kad meitene par to ieminējās Torakam, puisis viņas iebildumus aizmēza.

-    Duraina apsolīja palīdzēt.

-   Viņa teica, ka mūsu meklējumi ir galā. Tas varbūt nav viens un tas pats.

-   Tie ir mani asinsradinieki. Viņiem jāpalīdz.

Lauzties caur biežņu nācās grūti, un glīts, jauns med­nieks piedāvāja panest Rēnas guļammaisu. Viņa attei­cās, taču pēc mirkļa nožēloja. Mednieks to uzminēja un paņēma neslavu.

Rena norādīja uz vīru ar mizas apsēju ap pieri, kas soļoja pa priekšu.

-   Kāpēc es šim nepatīku?

Jauneklis nopūtās.