Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

Juzdamās mazliet labāk, viņa devās piepildīt dzeramtraukus. Ezeriņa virsmu klāja dzelteni putekšņi, un tam pāri liecās koki, kas lūkojās ūdenī uz savām pašu dvēse­lēm [2] . Rena dziļi iegremdēja traukus, lai tās neiesmeltu. Agrāk viņa nekam tādam nebija pievērsusi uzmanību, taču šeit…

Kamēr pildījās dzeramtrauki, Rena vēroja, kā norimst vilnīši, un vēlējās, kaut atgrieztos Toraks un atkal būtu viņš pats lai viņš spēlētu vilkšanos ar Vilku un lai ķir­cinātu Renu par vasarraibumu mutes kaktiņā. Meitenei pirmo reizi iešāvās prātā, ka viņas vectēvs no mātes puses bija no Ozolu ģints, un tas nozīmēja, ka viņi bija asins­radinieki ar Tiazi. Rena vēlējās, kaut nebūtu to atcerē­jusies.

Dzeramtrauki bija pilni. Celdama tos laukā no ūdens, viņa redzēja savas pašas dvēseles atspulgu: svešāda Sum­bru meičas seja, kas notriepta ar māliem.

Tai blakus parādījās kāds apveids.

Vienā murgainā acumirklī Rena pamanīja sažņaugtas dūres un garu, gaišu matu ērkuli.

Viņa iekliegdamās apcirtās.

Nekā. Vienīgi vītoli, kas ļoti tuvu šūpojās vējā.

Rena izvilka nazi.

Nokrakšķēja zars. Pret mizu skrapstēja nagi. Viņa iedomājās, ka veikli kā zirnekļi lejā no kokiem steidzas tokoroti. Meitene pameta ūdenstraukus un skrēja atpakaļ uz apmetni.

Toraks vēl nebija atgriezies, taču īves augstākajos za­ros, bažīgi ķērkdami, tupēja kraukļi. Kāds bija neganti uzbrucis viņas mantām. Bultu maks saplēsts, sūnas, kuras viņa tajā bija sabāzusi, izmētātas pa zemi, turklāt vai­rākums bultu bija salauztas. Par laimi, loku Rena bija pakārusi īves zarā un ļaundaris to nebija pamanījis, taču guļammaiss bija iemīdīts putekļos, posa maciņš saraustīts gabalos un šķiltavas sadauzītas pret akmeni. Ļaunprātība un niknums pulsēja gaisā kā sērga. Un visam pāri klājās svaigi, pelēki pelni.

Izvilkusi cirvi, Rena ar muguru atspiedās pret īvi.

-    Es no tevis nebaidos! viņa uzsauca ēnām.

Balss bija spalga un skanēja nepārliecinoši.

Pēc neilga brīža atgriezās Toraks ar Vilku. Vilks dus­mīgs metās ostīt Rēnas mantas. Torakam pavērās mute.

-   Es kādu redzēju pie ezera, Rena viņam teica. Un pēc tam, lūk, šis.

-    Ko tu redzēji?

-   Tam bija gaiši mati. Un tas izskatījās nikns.

Puisis sarāvās.

-   Vai tu zini, kas tas varētu būt? viņa jautāja.

-   Nē, es… nē. Toraks sāka meklēt pēdas, taču bija jau gandrīz pavisam tumšs un viņš nenieka neatrada. Vai nu tas zina, kā slēpt pēdas, puisis teica, vai arī tas tās nemaz neatstāj.

-   Ko tu ar to gribi sacīt? Torak, kas tas ir?

Puisis iekoda lūpā. Pēc tam viņš piecēlās.

-    Lai kas tas būtu, uz zemes mēs negulēsim.

īvei nepatika, ka kāds tajā rāpjas. Tā viņus smacēja putekšņu mākoņos un centās izvairīties no tvērieniem, nomezdama mizu. Mēģinādami kāpējus nopurināt, divreiz noliecās zari. Kad beidzot izdevās iekārtoties žāklē, viņi bija saskrāpējušies un pārguruši.

-   Ceļas vējš, Toraks teica. Labāk būtu piesaitēties pie stumbra.

Rena izkarināja žāvēties savu slapjo un smilšaino gu­ļammaisu un paskatījās lejup tumsā. Meitene redzēja tur mierīgi pastaigājamies Vilku.

Vina teica:

-   Cerēsim, ka Vilks un kraukļi mūs brīdinās par bries­mām.

Sabozies un neapmierināts Vilks cilpoja ap īvi. Viņš nevarēja ciest, ka bezastaini rāpjas kokos. Kāpēc viņi tā darīja?

Normāli vilki nerāpjas kokos. Un parastiem vilkiem patīk tumsa, jo tas ir labākais laiks, kad skraidīt apkārt un spēlēties. Viņi nesaritinās un neguļ veselu mūžību.

Vilkam te nekas nepatika. Mežs šķita citāds. Koki bija pārāk modri, un visas smaržas bija sajaukušās kopā. Daži koki smaržoja pēc zemes, bet bezastaini, kas te dzīvoja, smaržoja pēc kokiem. Viņi bija dusmīgi un nobijušies, un, kaut gan katram baram bija gluži lieli medību lauki, viņi plēsās; Vilks nevarēja saprast kāpēc. Taču sliktākais, ka Slaikais Bezastainis un baramāsa bija nomainījuši virskažokus un pat smaržas, tā ka Vilks viņus tik tikko spēja pazīt.

Viņa miegu traucēja dēmonu skrāpēšanās un ūpju saucieni, un dažreiz, kad Vilks pamodās, viņš saoda sīvo smaku, kas nāca no bezastaina, kurš oda pēc Spožā zvēra. Šis bezastainis Vilkam darīja raizes, jo dīvainajam bezastainim bija sašķobījies prāts, tāpēc viņš nezināja, ko gribēja.

Kamēr Vilks tekāja īves pakājē, viņam nāsīs sitās plān­prātīgā bezastaina smaka, taču varēja just, ka šis pats ir gabalā. Varbūt arī šis bija uzlīdis kokā? Gadījumā, ja dīvai­nis sadomātu nākt atpakaļ, Vilks nolēma palikt tuvumā.

Augšā bija pa pusei pavērusies Spožā-baltā-acs, kas mie­gaina pieskatīja savus daudzos mazos kucēnus. Vilks piela­vījās zebiekstei, taču tā aizbēga. Viņš noķēra naktstauriņu, taču tas lika viņam nošķaudīties, un viņš to izspļāva. Bet bezastaini joprojām gulēja.

Pēkšņi Vilks saspicēja ausis. Tālāk ielejā ķērca kraukļi. Tie bija atraduši briežu bulli, kas neelpoja, un sauca Vilku uzplēst tam vēderu, lai šie varētu pamieloties.

Vilks prātoja, ko darīt. Viņam vajadzēja palikt sargāt bezastainus.

Taču viņš bija izsalcis.

TRĪSPADSMITĀ NODALA

Kad nakts kļuva tumšāka, parādījās citi Dziļā meža iemītnieki.