Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

No īves dobumiem izspurdza sikspārņi. Toraka zara galā apmetās pelēka pūce un šūpodamās aplūkoja puisi ar mēnesgaismas pilnām acīm. Toraks skatījās pretim, līdz tā aizlidoja.

Nakts bija brāzmaina, un koki palika nomodā.

Tāpat kā Toraks.

Kāds radījums vai neradījums bija uzklupis Rēnas mantām? Vai tas bija Beila atriebīgais gars vai arī kaut kas cits? Mednieks ar pelnu pelēkiem matiem, kuram iekšā deg liesma. Seiunas pravietojums varēja nozīmēt visu ko.

Nospriegodams virvi, ar kuru bija piesaitējies pie koka, Toraks pagriezās, lai paskatītos, vai Rena viņpus stumbra ir nomodā. Viņa bija saritinājusies kā vāvere un tūlīt pat aizmigusi.

Toraks nespēja nosēdēt mierā. Kaut kur šajās noslēpu­mainajās ielejās slēpās Tiazi, un viņa pēdas sāka izgaist. Drīz tās vairs nespēs uziet pat Vilks.

Lejā iebrakšķējās zari: tiem cauri lauzās kaut kas liels. Toraks neko nevarēja saskatīt, taču, kad radījums pienāca tuvāk, viņš izdzirdēja čāpstināšanu un īgnu elsošanu. Kā staigājošs akmensbluķis lejā pārvietojās tumšs apveids. Puisis ievēroja varenus, sakumpušus plecus un milzīgu galvu ar īsiem ragu pusmēnešiem.

Bizons.

Viņš nolūkojās, kā dzīvnieks atspiežas pret īves stum­bru un labpatikā pakasās tā, ka nodreb viss koks. Pēc tam, apmierināts noelsies, tas vieglā gaitā devās projām.

Neilgi pēc tam Toraks izdzirdēja zirgu astu pazīstamo švīkstoņu. Kad bars bija zem īves, viņš pamanīja grīļīgu kumeļu, kas, palīdis mātei zem vēdera, sūca pupu; jauna ķēve bikstīja ar purnu krēpēs vecākai, kuras rētām klātais stāvs liecināja par to, ka tā pārdzīvojusi daudz medību. Toraks juta, ka viņu pārņem godbijība. Atšķirībā no pelēkbrūnajiem Skrajā meža zirgiem šie bija melni kā nakts bez mēness.

Rena miegā iemurminājās, un bara vadone pameta uz augšu galvu. Svētais ganāmpulks izgaisa tumsā kā sap­nis.

Kad zirgi bija projām, Mežs šķita vientulīgs. Toraks vēlējās, kaut atgrieztos Vilks un kraukļi.

Vējš pieņēmās spēkā, un koki čīkstēja un vaidēja. Viņš prātoja, ko tie saka. Ja Toraks saprastu koku valodu, tie viņam pastāstītu, kur atrast Tiazi.

Doma iekrita viņa prātā kā olis mežezerā. "Kļūsti par vienu no tiem. Pārmiesojies."

Toraks prātoja, vai drīkst to darīt. Koki ir visnoslē­pumainākās būtnes. Tie vajadzīgi ugunij un dod visam dzīvību, tomēr paši pārtiek vienīgi no saules gaismas. Tie vienīgie no visām radībām zaudēto locekļu vietā spēj ataudzēt jaunus. Daži nekad neguļ, bet citi visbargākajās ziemās snauž kaili. Tie ir liecinieki mednieku un medī­juma nemierīgajai dzīvei, taču savas domas vienmēr tur pie sevis.

Toraks atrāva vaļā ārstniecības līdzekļu maisiņu un sameklēja gabalu melnās saknes, kuru slēpa pat no Rēnas. To viņam bija iedevusi Seiuna. "Visādam gadījumam," burve bija teikusi.

Viņš ātri to sakošļāja. Mutē ieplūda sīvums. Sakne bija iedarbīga. Pirms Toraks paspēja to norīt, vēderā iedūra asas sāpes. Viņu pārņēma krampju viļņi, un viņš saliecās uz pusēm tā, ka virve iegriezās saules pinumā. Toraks nobijās. Vajadzēja taču pamodināt Renu. Bet jēlāda turēja ciet. Viņš nevarēja Renu aizsniegt.

Krampji atkārtojās; tie bija kā nežēlīgs paisums, kas iesūca Toraka dvēseles. Puisis atvēra muti, lai uzsauktu Rēnai…

…un viņa balss bija mizas čīkstēšana un lapotnes šal­koņa. Viņa zaru pirksti pazina mēnesgaismas vēsumu un vēja kaucošos glāstus, lapseņu skrubināšanos un guļošā zēna un meitenes svaru. Dziļi zemē viņa saknes pazina kurmjus, kas raka alas, un maigos, aklos tārpus, un viss bija labi, jo viņš bija koks, kas līksmoja par mežonīgo nakti.

Tā Toraka gara daļa, kas plūda kopā ar koka sulu, lū­dza pateikt, kur atrast Tiazi. īve nopūtās un pacēla viņu naktī.

Bezpalīdzīgs kā vēja brāzmas nesta dzirkstele Toraks kopā ar šalcošu balsu jūru tika nests cauri Mežam no īves uz akmeņozolu, no dīgsta uz atvasi, uz varenu ozolu un tālāk, nekā var aizauļot vilks vai aizlidot krauklis. Viņu sagrāba bailes. "Pārāk tālu," viņš nodomāja. "Tu nekad netiksi atpakaļ!"

Kad Toraks beidzot apstājās, viņa pirksti pazina ledai­nos vējus, kas nāca no Augstajiem kalniem. Viņš bija nonācis kādas citas īves zeltainajā sulā, taču šī bija neie­domājami veca tik veca kā pats Mežs. Viņa zari aizskāra zvaigznes, bet saknes ietiecās akmenī un nelaida dēmonus laukā no Citpasaules. Viņa locekļi deva patvērumu pūcei un caunai, vāverei un sikspārnim. Radībām, kas kavējās viņa vainagā, viņš bija pasaule, taču Lielajai īvei šo būtņu mūžs bija tik īss kā lapas notrīsēšana vējā, un tā turpināja dzīvot ilgi pēc tam, kad tās bija aizgājušas.

Nonācis paplašinātas apziņas stāvoklī, Toraks juta, kā viņa mizu dursta tokorotu nagi. Viņš dzirdēja, kā dēmoni brēc pēc ugunīgā akmens, kas atradās tik tuvu, ka to gandrīz varēja aizsniegt. Liesmas kaltēja viņa zarus. Viņš juta, kā, skaitīdams buramvārdus, riņķo Ozolu burvis.

Ozolu burvis pacēla rokas pret debesīm. "Es esmu pa­tiesība un Ceļš. Es esmu Uguns saimnieks. Es esmu Meža valdnieks!"