Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

Ar lapām aptetovētie vīri pašķielēja sānis un peldēja tālāk. Gar vientuļu vilku viņiem nebija daļas.

Meldri bija labs aizsegs, kas ļāva Torakam un Rēnai izrāpties krastā un noteikt atrašanās vietu. Toraks bija

satriekts. Nodevīgā Melnupe bija viņus atnesusi tuvāk Sumbru apmetnei, nevis aizgādājusi tālāk.

Izmircis un trīcošs viņš domāja, ko darīt. Sumbri jeb­kurā mirklī varēja saprast, ka ir piemuļķoti un, izvērsušies ķēdē, virzīties uz upi medīt nezināmos iebrucējus. Viņš un Rena būtu slazdā starp Sumbriem un Meža Zirgiem.

Ja vien viņš spētu abas ģintis novirzīt sānis!

-   Ej uz lejteces pusi, Toraks pačukstēja Rēnai. Gaidi mani aiz nākamā līkuma, satiksimies tur.

Viņa iepleta acis.

-    Kur tu iesi?

-   Nav laika skaidrot! Uzmanies no lamatām!

Piekodinājis Vilkam palikt kopā ar baramāsu, Toraks

virzījās uz Sumbru nometnes pusi. Nonācis tik tuvu, cik iespējams, viņš pieplaka pie zemes un no bultu maka izvilka divas bultas. Pēc tam puisis sadabūja zāļu ragu un žigli iezieda tās ar okeru. Torakam nebija ne jausmas, ko šie sarkanie dižskābarža zari nozīmē Sumbriem, taču tos varēja viegli pamanīt un nekam citam nebija nozīmes.

Joprojām pieplacis zemei, viņš uzlika uz loka stiegras bultu un gaidīja.

Toraks ieraudzīja, ka krastā izkāpj vīrs no Meža Zirgu ģints: tas ar gudru ziņu turēja muguru taisnu, lai ūdens notecētu bez skaņas, nevis plakšķētu uz lapām.

Toraks nomērķēja. Viņš nebija tik labs strēlnieks kā Rena, taču tas arī nebija vajadzīgs. Bulta ar būkšķi trāpīja akmeņozolā labu gabalu tālāk.

Tetovētā seja pagriezās pret to.

Toraks ar acs kaktiņu pamanīja, ka uz upi dodas kāds no Sumbriem. Puisim iekņudējās pakrūtē. Tie bija ātrāki, nekā viņš bija domājis. Toraks iešāva citā kokā nākamo bultu.

Negaidīdams iznākumu, puisis bēga; viņš zemu pielie­cās un skrēja uz vietu, kur gaidīja Rena. Triks izdotos, ja abas ģintis pamanītu šīs noslēpumainās bultas un tad…

Viņam aiz muguras atskanēja kliedzieni un šķēpu žva­dzēšana. Toraks juta neganta prieka uzplūdu. Sumbri cīnī­jās pret Meža Zirgiem, ļaudami viņam un Rēnai šķērsot upi un dzīties pakaļ Tiazi.

Biezā egļu audzē vīdēja Rēnas neskaidrais apveids, un puisis satvēra viņas roku. Kad meitene pustumsā veda Toraku uz slēptuvi, kuru bija atradusi, uz milzīga doba ozola atliekām -, zēns juta, ka viņas plauksta ir karsta kā pelni.

Viņš elsodams atslīga pret koku, palaida vaļā viņas pirkstus un saraustīti iesmējās.

-    Es biju pielīdis pārāk tuvu!

Atbildes nebija. Viņš dobajā ozolā atradās viens.

Divdesmit soļus tālāk no vītolu pudura parādījās Vilks, kuram sekoja Rena caurcaurēm slapja un dusmīga.

-    Kur, viņa čukstēja, Gara vārdā, tu biji?

divpadsmitā nodala

-Kas tas bija? Toraks noelsās.

-    Kas bija? Rena nesaprata.

Toraka prombūtne meiteni bija ne pa jokam satrau­kuši, taču viņa visiem spēkiem centās to neizrādīt.

-    Kāds mani turēja aiz rokas. Es domāju, ka tā esi

tu.

-   Nē, tā nebiju es.

Viņš sagrāba Rēnas plaukstu.

-   Tava roka ir auksta, bet tā otra bija karsta.

-    Protams, auksta, jo es esmu slapja! Kur tu biji? Sumbru nometnē bija dzirdama bļaustīšanās un sāpju

kliedzieni.

-   Pastāstīšu vēlāk, Toraks sacīja. Jātiek pāri, kamēr tas ir iespējams.

Rena bija tā nosalusi, ka ūdens Melnupē šķita gandrīz vai silts. Uz muguras piesietā piemirkusi mantība vilka dibenā, un straume bija spēcīga. Kad Rena bija tikusi līdz upes vidum, tā parāva viņu zem ūdens. Sprauslādama un

spļaudama lapas, viņa iznira virspusē. Toraks un Vilks peldēja pa priekšu un to nemanīja.

Dienvidu krastā gaidīja nepievilcīgs vītolu jūklis, un, tam tuvojoties, Rēnai sašļuka dūša. Viņa iztēlojās med­niekus ar lapu tetovējumiem uz sejas, tie nomērķē pret viņu bultas. Rena nodomāja: "Laukā no katliņa un tieši uz iesma."

Ja arī abi pārējie bija nobijušies, tad to neizrādīja. Vilks izrāpās krastā, sparīgi noskurinājās un sāka meklēt Tiazi pēdas. Toraks klusi brida uz vītolu pusi. Skatīdamās, kā viņš pēta biežņu, Rena notrīsēja. Maskēšanās Toraku bija padarījusi par Dziļā meža iemītnieku: tumsnējs svešinieks ar aukstām, sudrabotām acīm.

Toraks uzmeta viņai skatienu, pamāja ar galvu nāc droši! un izkāpa krastā. Kad Rena centās atbrīvot kāju no ūdenszāļu vīkšķa, zēns paliecās uz upes pusi un izvilka meiteni no ūdens.

Šeit neviena nav, viņš teica. Laikam visi ir tajā pusē un uzbrūk nometnei.

Viņi uz ātru roku noslaucījās ar zāli un, lai būtu sil­tāk, sabāza to zābakos un aiz kamzoļiem. Toraks sagrieza kosas un noberza no abu pieres apsējiem zaļo krāsu, bet Rena pa to laiku aprūpēja savu nabaga izmirkušo loku.

Vilks atrada pēdas un devās prom no upes uz dienvi­diem, kur purvainā mežā brūnganās lāmās auga alkšņi. Rena domāja par slazdiem, lāstamietiem un neredzamiem medniekiem un noskaitīja lūgsnu ģints aizbildnim.

Tā bija netīkama zeme. Viņiem nācās lēkāt no viena alkšņu pudura uz citu un žonglēt uz kritušu koku stum­briem, kas bija klāti ar slapjām sūnām. Ūdens mudžēja no kurkuļiem. Rena, kas tajā ievēlās, izrāpās laukā, klāta ar gļotām.