Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

-    Es… es biju īve. Pēc tam es pārvērtos par visiem kokiem. Tik daudz balsu… Es to nevarēju izturēt.

-   Ak! visa ģints nopūtās.

Pat Duraina izrādīja mazumiņu iejūtības.

-   Tu dzirdēji Meža Balsi. Ar tevi runāja visi koki pat tie, kas tagad jau miruši. Cilvēks to nepanes. Ja tu to būtu dzirdējis ilgāk par acumirkli, tavas dvēseles izšķirtos. Un tomēr kā es tevi apskaužu…

Toraks nokremšļojās.

-   Mana māte… Tu teici, ka jūs viņu pazināt. Pastāsti man par viņu!

Duraina viņa lugumu noraidīja ar rokas mājienu.

-   Vina izlēma aiziet. Es neko tev nevaru teikt.

»

-   Neko? Toraks bija pārsteigts.

Rena dusmojās viņa vietā.

-   Jūs taču mēģinājāt viņu atrast, vai ne?

Duraina viņu apveltīja ar vēsu smaidu.

-    Bet viņa kopā ar Toraka tēvu cīnījās pret dvēseļēdājiem. Viņiem bija vajadzīga jūsu palīdzība, Rena turpināja.

-    Staltbrieži nekad necīnās, Duraina sacīja. Viņas acis bija dzīvīgas un brūnas kā dižskābarža augļi, un tās durstīja Rēnas dvēseles. Redzu, ka tev ir šāda tāda sajēga par burvestībām. Dziļajā mežā tās tev nebūs vajadzīgas. Tu neesi burve.

Viņai bija taisnība. Tagad satriekta bija Rena.

Viņai blakus sarosījās Toraks.

-   Jūs par Renu neko nezināt. Pagājušajā vasarā viņas redzējumi mūs brīdināja par plūdiem. Viņa izglāba veselas ģintis.

-   Nūja, Duraina teica.

Toraks iz slēja zodu.

-   Mēs izniekojam laiku. Tu sacīji, ka mūsu meklējumi ir beigušies. Vai zini, kur ir Ozolu burvis?

-   Dziļajā mežā Ozolu burvja nav, Duraina paziņoja.

-    Tu maldies, Toraks sacīja. Mēs viņam sekojām pa pēdām. Tās ved uz dienvidiem.

-  Ja Dziļajā mežā būtu uzradies dvēseļēdājs, Staltbrieži to zinātu.

-     Bet agrāk jūs nezinājāt nenieka, Rena iedzēla. Kroplais klejotājs pie jums nodzīvoja veselu vasaru, un jums neradās nekādas aizdomas.

Citi sāka neapmierināti murmināt, un Duraina sa­knieba lūpas.

-   Jūsu meklējumi ir beigušies. Šonakt mēs lūgsimies. Rīt mēs jūs aizvedīsim atpakaļ uz Skrajo mežu.

-    Nē! Rena un Toraks vienā balsī iesaucās.

-    Jūs nezināt, kur esat iekūlusies, Duraina teica. Dziļajā mežā plosās karš!

-   Bet jūs taču nekad necīnāties, Rena iebilda. Kāda tad jums gar to daļa?

-   Mums visiem gar to ir daļa, Duraina sacīja. Kara dēļ nenāk Pasaules Gars, un tāpēc Mežs iet postā. Skaidrs, ka arī Skrajajā mežā jūs par to zināt.

-   Nē, mēs esam pārāk tumsonīgi, Rena sacīja. Kāpēc jūs mūs nepamācāt?

Duraina uzmeta viņai dusmīgu skatienu.

-    Ziemā Pasaules Gars staigā apkārt kā sieviete ar vītolu vicu matiem. Vasarā tas klejo pa dziļiem mežiem kā vīrs ar brieža ragiem pierē. Tik daudz tu zini?

Rena ar milzu piepūli savaldījās.

-    Pavasara saulgriežu laikā Dižozols Svētajā birztalā salapo. Bet šopavasar tas nenotika. Pumpurus bija apē­duši dēmoni. Jo nebija atnācis Gars. Duraina mirkli klusēja un tad turpināja: Mēs esam izmēģinājuši visu.

-    Krāsot kokiem sarkanus zarus, Toraks teica.

Duraina pamāja ar galvu.

-    Katra ģints Garu lūdzas savā veidā. Sumbri krāso sarkanus zarus. Lūši un Sikspārņi upurē. Meža Zirgi arī krāso zarus, un viņu jaunais burvis steidzas uz Svēto birzi, lai sameklētu zīmi.

Rena juta, kā Toraks sastingst.

Viņai sāka dauzīties sirds.

-    Pēc kā viņš izskatās? meitene jautāja.

-    Neviens viņa seju neredz. Viņš nepārtraukti valkā koka masku, lai izskatītos pēc koka.

-    Kur atrodas Svētā birzs? Toraks jautāja.

-    Zirgu ielejā, Duraina atbildēja.

-   Kur tā ir? Rena gribēja zināt.

-    Svešiniekiem mēs to nedrīkstam paust.

-    Kam pieder apgabals, kurā atrodas birzs? Toraks vaicāja. Sumbriem vai Meža Zirgiem?

-    Svētā birztala ir Meža sirds, Duraina teica. Tā nepieder nevienam. Turp var doties visi, bet tikai vislie­lākās nepieciešamības gadījumā. Vismaz tā tas bija, pirms to aizliedza Meža Zirgu burvis.

Rena dziļi ievilka elpu.

-   Ko tad, ja mēs teiktu, ka Meža Zirgu burvis ir mas­kējies Tiazi?

Duraina uz viņu palūkojās ar nožēlas pilnu skatienu, bet citi skumji smaidīja.

-    Bet, ja mums ir taisnība, Toraks sacīja, jums vajadzētu nākt talkā. Jums jāpalīdz man, jūsu asinsradi­niekam, pieveikt dvēseļēdāju.

-    Staltbrieži nekad necīnās, Duraina atkārtoja.

-   Jūs taču nevarat sēdēt, rokas klēpī salikuši! Rena iesaucās.

-    Mēs lūgsimies, lai beigtos karš, Duraina atcirta. Mēs lūgsimies, lai ierodas Pasaules Gars.

-    Vai tā ir tava atbilde? Toraks vaicāja. Lūgties?

Duraina piecēlās.

-    Es parādīšu, kāpēc mēs nekad necīnāmies, viņa teica, bērdama vārdus kā oļus.

Pagrābusi Renu un Toraku aiz rokas, viņa abus izvilka no apmetnes.

Viņi virzījās kalnup un drīz vien sasniedza nelielu kla­jumu, kurā vakara saule apspīdēja dzeltenu kaķpēdiņu kupenas. Putnu dziesmas nebija dzirdamas. Lauce bija pārdabiski klusa. Tās vidū Rena ieraudzīja izbalējušu kaulu mudžekli: tie bija divu staltbriežu buļļu skeleti.

Bija ļoti viegli uzminēt, kas atgadījies. Pagājušā rudens riests, un buļļi cīnās govju dēļ. Rena redzēja, kā saduras lielās galvas, kā savijas ragi. Un cīņa, lai atbrīvotos viens no otra. Tas nebija izdevies. Viņi bija slazdā.