Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

"Tad tagad tu esi palicis viens," Toraks nodomāja. Pui­sis juta, kā no zemes sūcas nakts vēsums. Viņš piecēlās un devās tumsā starp kokiem.

Vilks skrēja augšup pa nogāzi, un viņu plosīja bažas un bailes. Sī bija briesmīga vieta. Akmeņozoli čukstēja brīdinājumus, kurus viņš nesaprata. Tie bija ļoti veci, un tie negribēja, ka viņš tur atrodas.

Vilks sasniedza kalna kori virs čukstošajiem kokiem un spēji apstājās. Vēja brāzma līdz viņa degunam atnesa smaržu jūkli. Vilks saoda Spožo-zvēru-kas-karsti-kož un Sakosto, un dēmona smaku. Viņš saoda barabrāļa bailes un viņa asinskāri. Tā nebija kāre medīt, tas bija kaut kas dziļāks, niknāks. Tas nebija vilks. Vilks to nesaprata, taču baidījās. Un Vilks baidījās par Slaiko Bezastaini, jo ar visu kažoku zināja: ja tas uzbruks Sakostajam, tad tiks nogalināts.

Sakostais bija stiprāks par lāci. Pat Spožais zvērs tam baidījās ķerties klāt. Ko var izdarīt viens vilks?

Vilks apbēdināts ņurdēja un tekāja augšup lejup pa nogāzi. Zemē viņš saklausīja vieglu drebēšanu. Vilks pa­grozīja ausis. Uzskrējis līdz kalna korei, viņš uzlēca uz guļoša koka stumbra. Viņš saoda stipru liela medījuma smaržu: tas bija līdzīgs sumbram, taču nebija sumbrs.

Vilks saoda, ka tie, kas nebija sumbri, barojās nāka­majā ielejā. Iepriekšējā tumsā viņš bija apguvis, ka tie ir milzīgi un bikli radījumi, tomēr, ja kāds tos aiztika, tie varēja kļūt gluži neaprēķināmi.

Vilks aizskrēja tos sameklēt.

Akmeņozoli smaržoja pēc putekļiem un zirnekļa tīk­liem. To modrība Toraku smacēja kā dūmi.

Beidzot akmeņozoli izretojās un starp to taisnajiem, melnajiem stumbriem viņš ieraudzīja gailam sarkanu ugunskura blāzmu. Toraks izvilka nazi. Viņš gāja tuvāk un dzirdēja, kā sprakšķ liesmas. Puisis saoda apdegušas miesas smaku.

Toraks sasniedza pēdējo koku un noslēpās aiz tā. Akmeņozola miza šķita tikpat vēsa kā slāņakmens nazis viņa plaukstā.

Svētā birzs bija zilas mēnesgaismas pilna, un to no­ēnoja robotā Kalnu ēna. Uz akmeņainās zemes kvēloja aplī sagrābtas ogles. Aiz tām, tinušies dūmos, stāvēja divi milzīgi koki, kas augšējos zarus bija savijuši kā rokas.

Dižozols tiecās debesīs kā nebeidzamā cīninā. Tā varenais stumbrs bija izvagots kā ledus upe, un blāvajā gaismā Toraks redzēja grubuļainas mizas sejas, kas nikni raudzījās uz viņu. Uz ozola zaru pirkstiem nebija lapu: tā pumpurus bija nograuzuši dēmoni. Taču no dažiem zariem nokarājās mazi, bezveidīgi augumi. Toraks tos lāgā neva­rēja saskatīt. Viņš baidījās uzzināt, kas tie varētu būt.

Lielā īve bija neaptverami veca. Toraks to zināja, jo bija atradies tās tumši zaļajās dvēselēs. Tās mezglainie locekļi bija klāti ar sudrabu kā no ūdens izskalotam kokam, un tajos pulsēja zeltaini gremzdi. Koka mūžam nomodā esošie zari bija pārdzīvojuši ugunsgrēkus un plūdus, zibeņus un sausumu. Tā saknes bija cietākas par akmeni un turēja kopā Kalnus. Lielā īve ne no kā nebaidījās pat ne no dēmoniem.

No kaut kurienes atlidoja vēja brāzma, kas izklīdināja dūmus un iedvesa dzīvību ugunskurā. Toraks redzēja, ka tā vidū bija iedurts miets, pie kura karājās ļengans, nomel­nējis ķermenis.

Torakam kļuva nelabi. Tagad viņš saprata, kas karājās pie Dižozola. Ķermeņi. Pārāk mazi, lai būtu cilvēki, pārāk pārogļojušies, lai būtu pazīstami.

Nogalināt mednieku! Viņš atcerējās, kādas briesmīgas upurēšanas dvēseļēdāji veica Tālo Ziemeļu alās. Viņš atce­rējās, ko Finkedīns bija stāstījis par sliktajiem laikiem senatnē, kad ģintis nogalinājušas medniekus, ieskaitot cilvēkus.

"Šis," viņš nodomāja, "ir ļaunums." Tas bija jūtams gaisā: sasmakusi, nomācoša slimības dvinga, kas bendēja nost Meža sirdi.

Viņa plauksta uz naža spala bija kļuvusi slidena no sviedriem. Atpakaļceļa nebija. Viņam jāpamet slēpnis akmeņozolos un jāatrod Tiazi.

Toraks gribēja spert pirmo soli, kad viens no klintsbluķiem aiz uzgunskura piecēlās, izstaipīja rokas un kļuva par cilvēku.

septiņpadsmitā nodala

Burvis izauga no pašām svētbirzs saknēm. Tas val­kāja garu zirgādas apmetni un draudīgu masku, kas bija izrotāta ar pinkainām zirgu astēm. Iekrāsotās acu vietas gailēja spilgti sarkanas, un ap mutes plaisu karājās melnas putna spalvas, kas pie katra elpas vilciena notrīsēja.

"Gara elpa," Rena reiz Torakam bija stāstījusi. "Maska ir gara seja. Kad tu uzliec masku, tad kļūsti par šo garu. Spalvas liecina par to, ka gars dzīvo."

Pēc maskas un apmetņa varēja spriest, ka tas ir Meža Zirgu burvis, taču uz krūtīm tam karājās ozolzīļu un āmuļu virtene, kas liecināja par piederību viņa īstajai ģin­tij, un pie šīm krellēm bija piesieta maza, smaga kulīte. Uguns opāls.

Toraks, aizlīdis aiz akmeņozola, neveikli izvilka nazi. Pret šādu spēku tas bija nederīgs. Viņš sadabūja loku un bultu makā taustījās pēc bultas. Sirds dauzījās tā, ka sāpēja krūtis. Puisis jutās kā pele, kas gatavojas uzbrukt sumbram.

Stāvēdams ugunskura priekšā, burvis sāka elsot, grie­zīgi izelpodams gaisu. Viņš piegāja tuvāk ugunskuram. Burvis tajā iekāpa Toraks caur karstuma virmu skatījās, kā tas ar basām kājām bradā kvēlojošās ogles. "Tas nav iespējams," viņš nodomāja.