Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

-    .. tāpat kā pievārēju tavu radinieku, Ozolu bur­vis dižojās. Tāpat kā es šo nometu no Stāvās klints un izšķaidīju viņa smadzenes uz akmeņiem…

Toraks ieaurojās un metās Tiazi virsū.

Vilks lavījās klāt tiem, kas nebija sumbri, no vēja puses, kā parasti nekad nebūtu darījis. Taču šoreiz viņš gribēja tikt saosts.

Govs uztvēra viņa smaržu un apcirtās. Vilks pielieca galvu, lai tai paziņotu, ka viņš medī. Govs satraukta nosprauslājās un ar nagu pakasīja zemi. Vilks turpināja medīt. Tā uzbruka. Vilks veikli izvairījās un aizskrēja patracināt bulli. Tas pagriezās. Vilks palēca tālāk no tā ra­giem, noskurināja ūsas un aizlēkšoja. Viņam tas patika.

Tagad bija satraukts viss bars. Dzīvnieki pārstāja koš­ļāt ugunspuķes un sāka doties augšup pa nogāzi. Vilks pielavījās pulciņam jaunu govju, kas elsa un rādīja acu baltumus. Viņš izvēlējās malējo un iekampa tai kažokā. Govs iemaurojās, pacēla asti un aizbēga. Pārējie dzīvnieki tai pārbijušies sekoja.

Tie tuvojās kalna korei, un Vilks tiem sekoja, skraidī­dams šurpu turpu tā, lai tie domātu, ka tos medī daudzi izsalkuši vilki. Kad tie lauzās uz nākamo ieleju, kur bija Slaikais Bezastainis ar Sakosto, ripoja akmeņi un brīk­šķēja zari.

Zeme dārdēja, kad Vilks tos dzenāja, un viņa sirds strauji pukstēja. Redz, ko var paveikt viens vilks!

DEVIŅPADSMITĀ NODALA

Sākumā Toraks nodomāja, ka sācies akmeņu nogru­vums.

Zeme drebēja tā, it kā gāztos kalni. Viņš sastinga ar nazi rokā. Dārdoņa pieauga līdz auriem. Bizoni iebrāzās birzī. Toraks metās prom, lai glābtu dzīvību.

Viņš sasniedza akmeņozolus un pievilkās pie zemākā zara, bet birztalu pa to laiku aprija viļņojoša nagu un ragu straume.

Bizoni plūda tai cauri kā varena upe, un Toraks pie­spiedās pie drebošā koka. Viņam cauri brāzās troksnis. Šķita, ka tas nekad nebeigsies.

Tomēr tas mitējās. Klusums, kas iestājās pēc tam, bija apdullinošs. Gaisā karājās bizonu muskusa smarža un dūmu un putekļu līķauts. No tā slējās Dižozols un Lielā īve: to zari neskarti traucās naksnīgajās debesīs.

Kad putekļi noplaka, Toraks ieraudzīja dzirkstis no sabradātā ugunskura, kas, izsvaidītas zemē, spīguļoja kā

zvaigznes. Viņš nolēca no koka un pārmeklēja birzi. Tiazi nekur nebija atrodams.

Puisis vīlies klunkuroja apkārt tumsā un pārmeklēja akmeņainās nogāzes. Nekā. Dzīvnieku nagi, kas bija sa­maluši visu savā ceļā, neatstāja nekādas cerības atrast jebkādas pēdas. Tiazi bija izgaisis kā dūmi.

Nē! Toraks iekliedzās.

Atbalss noklusa. Kā nežēlīgi smiekli kaut kur nobira oļi.

Viņš paklupa pret akmens bluķi. Iespēja atriebties bija palaista garām.

No tumsas izlēkšoja Vilks un priecīgs lēca virsū Torakam. Tā kažoks no sajūsmas bija uzbužinājies un pilns ar dadžiem. Zēns nesaprata, kāpēc.

"Daudz medījuma," Toraks norūpējies darīja zināmu Vilkam. "Varēja sabradāt. Labi, ka tevis šeit nebija."

Puisim par pārsteigumu, Vilks pieglauda ausis, kaut­rīgi nožāvājās un apgūlās uz sāniem, tādējādi gribēdams atvainoties.

Toraks jautāja, vai tuvumā ir Sakostais.

"Prom," bija viss, ko Vilks atbildēja.

Toraks pārbrauca ar plaukstu pār seju. Viņš neko ne­bija panācis. Tagad viss, ko puisis varēja darīt, bija mērot nogurdinošo ceļu atpakaļ uz Staltbriežu nometni un cen­sties tos pārliecināt, ka Meža Zirgu burvis patiešām ir Tiazi. Un sākt visu atkal no sākuma…

Viņam uzmācās milzīgs nogurums. Viņš ilgojās pēc Rēnas. Draudzene būs nikna, jo viņš to bija atstājis; taču, lai ko viņa teiktu, tas nevarēja būt tik slikti kā vārdi, kas Torakam bija sakāmi sev.

Kad rietēja mēness, viņš bija sasniedzis Zirgu ielejas malu un tālāk nespēja iet. Zēns atrada nokritušu koku dažus soļus no Vējupes krasta un ar zaru un sapelējušu ērgļpaparžu palīdzību pārvērta to par neērtu patvērumu. Guļammaisu viņš tika atstājis pie Staltbriežiem, taču bija tik pārguris, ka tas viņam nerūpēja; guļvietai nācās savilkt iekšā pavairāk ērgļpaparžu. Sakošļājis kaltētas zirggaļas šķēli un pēdējo kumosu iebāzis bērza zaru žāklē Mežam, viņš ciešāk ietinās nātru šķiedru apmetnī un aizmiga.

Šoreiz Toraks saprot, ka sapņo. Viņš guļ būdā, un debe­sīs virpuļo zvaigznes. Viņš ir klāts ar aukstiem baiļu svied­riem, taču nespēj pakustēties. Zvaigznes aptumšo ēna, un kāds pārliecas viņam pāri. Toraka sejai pārslīd slapji mati. Viņš dzird, kā klusi iečīkstas sapelējusī roņāda. Viņa augums saraujas no ledainas elpas.

"Jūras dibenā ir vientuļi… Manu miesu skrubina zivis. Jūrasmāte valsta manus kaulus. Auksti. Tik auksti."

Toraks cenšas runāt. Taču lūpas nekustas.

"Kāpēc tu uz Stāvās klints nebiji kopā ar mani? Tevi gaidīdams, es jutos vientuļš. Vēl vientuļāks es esmu tagad. Un tik auksti…"

Toraks spēji pamodās.

Vēl nebija pienācis rīts. Viņš nebija gulējis pārāk ilgi. Vilks bija projām, taču Rips un Reka lēkāja būdas priekšā un ķērca: "Mosties, mosties!"

Toraks ar pirkstu kauliņiem izberzēja acis.

Piedod, radinieki Es palaidu garām savu iespēju. Taču es viņu atkal atradīšu, es zvēru! Es tevi atriebšu.

Kraukļi Slaiko Bezastaini pieskatīs, un Vilks tālu neies. Taču šo gaudošanu viņš nevarēja atstāt bez ievērības.