Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

Krā! Krā! Rips un Reka sauca. "Seko mums!"

Pēkšņi zeme zem kājām pazuda un Toraks ripoja un vēlās lejup pa nogāzi.

Kad tas bija galā, viņš pieslējās uz ceļiem. Rokas un kājas grima dubļos: vēsā, slapjā, svētīgā zampā. Kraukļi viņu bija atveduši pie ezera. Toraks metās iekšā seklumā un ar galvu pa priekšu pārkrita pār akmeni.

Akmens žēlabaini iegrudzinājās. Tas izrādījās kumeļš: mazs, melns kumeliņš, kas līdz pinkainajām krēpēm bija iestidzis dubļos un no pārbīļa trīcēja. Tas bija pārāk izbi­jies, lai kustētos, taču Toraks nevarēja apstāties, lai palī­dzētu. Viņš brida tālāk.

Priekšā dūmi uz mirkli izklīda, un Toraks ezerā saska­tīja šūpojamies melnas zirgu galvas: tie peldus glāba savu dzīvību; aiz zirgiem viņš pamanīja bebru mitekli tik lielu kā Kraukļu ģints telti.

Kumeļš izmisīgi iegrudzinājās vēlreiz, un ezerā viena no melnajām galvām pagriezās. Māte droši vien bija gai­dījusi tik ilgi, cik spējusi, bet, kad kumeļš nesekoja, viņa bija spiesta aiziet. Tagad tā, pametusi jaunuli likteņa varā, negribīgi peldēja kopā ar baru.

Torakam vajadzētu peldēt uz bebru mītni un atstāt kumeļu sadegšanai.

Viņš ieņurdējās, atgriezās, sagrāba saujā nepakļāvīgās krēpes un vilka.

Kumeļš izbolīja ar baltu maliņu apjoztās acis un pat nepakustējās.

-  Nāc! Toraks bļāva. Peldi! Tā ir tava vienīgā iespēja izglābties!

No kliegšanas kļuva vienīgi sliktāk. Kumeļš nesaprata cilvēku valodu, bet ko citu Toraks varēja darīt? Ja viņš to būtu pateicis vilku valodā, dzīvnieks nobeigtos no bai­lēm.

Puisis pabāza galvu zem mazā radījuma vēdera un pa­cēla to uz saviem pleciem. Dzīvnieks vārgi pretojās, tāpēc, lai tas nespārdītos, Toraks sagrāba kumeliņa kājas un slampāja iekšā ezerā.

Kad ūdens sniedzās līdz jostasvietai, viņš iemeta to ezerā.

-   Tagad tiec galā pats! Toraks uzsauca, pārkliegdams ugunsgrēka rēkoņu. Peldi!

Zēns metās ūdenī un peldēja uz bebru mājiņu.

Ūdenī atspoguļojās pati uguns dvēsele. Pametis ska­tienu pār plecu, Toraks redzēja, kā liesmas lejup pa nogāzi rāpjas uz vietu, kur viņš bija noripojis. Zēns pamanīja, ka kumeļš braši peld viņam līdzi.

Toraks bija gandrīz sasniedzis bebru mītni un strauji sāka pagurt. Uz viņa pusi vēlās melnu dūmu mutuļi. Viņš nespēja pelpot. Toraks bija iecerējis ierāpties mājiņā un patverties tur, līdz ugunsgrēks apliec ezeru, taču tagad viņš saprata, ka nosmaks. Vajadzēja tikt iekšā pašā bebru mītnē. Bebru mitekļos virs ūdens līmeņa ir guļamkambari, kurus dzīvnieki sasniedz pa zemūdens ejām. Toraks dziļi ievilka elpu un ienira.

Ķerdamies pie zariem, viņš meklēja alas ieeju. Krūtis sāpēja. Puisis nevarēja atrast eju, nevarēja neko redzēt: tas bija gluži tas pats, kas peldēt dubļu jūrā.

Beidzot Toraks atrada atveri. Viņš izspraucās caur to, izšāvās no ūdens un sadauzīja galvu pret jaunu kociņu.

Sarkanajā pustumsā nekas daudz nebija redzams, taču ugunsgrēka radītais troksnis vairs nebija tik apdullinošs. Dūmu smakā viņš saoda arī bebru muskusa smārdu, taču neviens dzīvnieks nebija manāms. Droši vien ugunsgrēks tos bija pārsteidzis krastā.

Mītni tie bija iekārtojuši gods godam. Guļvieta bija izklāta ar koka šķēpelēm, lai tā būtu mājīga un sausa, bet zari virs tās sakrauti skraji, tāpēc miteklis tika labi vēdi­nāts. Guļvieta bija tikai bebra augumā, un, tā kā Toraks negribēja iesprūst, viņš nolēma palikt ūdenī un nogaidīt, līdz ugunsgrēks beigsies.

Smagi elpodams, viņš par šo patvērumu pateicās beb­riem, Ripām un Rekai, un Mežam.

Lūdzu, viņš elsoja, lūdzu, pasargi Vilku un Renu!

Toraka vārdi pazuda ugunsgrēka rēkoņā, un sirdī viņš juta, ka lūgšana ir bezcerīga. Uguns apēda Mežu. Neviens nevarēja izdzīvot.

Ne Vilks. Ne Rena.

DIVDESMIT PIRMĀ NODALA

Rena maldījās pa melnu, izdegušu pasauli.

Mežs bija pagalam. Tā vienkārši vairs nebija. Viņa klai­ņoja starp pārogļotām smailēm, kas reiz bija koki. Rena juta, kā to apjukušās dvēseles drūzmējas kvēpu pilnajā gaisā, taču bija pārāk izmisusi, lai justu pret tām žēlumu. Nebija redzama pat saule: to aizklāja pārdabiska, pelēka pustumsa. Vai tiešām ugunsgrēks iznīcinājis visu Mežu? Arī Skrajo mežu, tāpat kā Dziļo?

No smakas viņa sāka klepot, un skaņa dīvaini atbal­sojās. Kad klepus mitējās, viss, ko Rena spēja sadzirdēt, bija tik tikko saklausāma ogļu sprakšķēšana un būkšķi, ar kādiem šur tur gāzās koki.

"Nāve," viņa nodomāja, "visapkārt nāve. Kur ir Toraks?

Vai viņš ir dzīvs? Vai arī…"

"Nē. Tā nedomā! Viņš ir kopā ar Vilku. Viņi abi ir dzīvi, tāpat kā Finkedīns un Rips, un Reka."

Paberzējusi seju, meitene sajuta raupjus sodrējus. Viņa bija ar tiem klāta caurcaurēm. Arī mutē bija kvēpu garša.

Acis bija uztūkušas un sūrstēja. Viņa bija sarijusies tik daudz dūmu, ka juta nelabumu.

Rena bija arī izslāpusi, taču viņai nebija dzeramtrauka. Vienīgi cirvis, nazis un Staltbriežu dotais pītais bultu maks, kurā bija atlikušas trīs bultas. Un, protams, viņas loks.