Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

Kreisajā pusē no stumbra atdalījās vēl viens mizas vei­dojums. Tad vēl un vēl viens. Koka cilvēki ar grumbai­nām rokām un trulām, saplaisājušām sejām centās viņu ielenkt.

Skrienot Rēnai pret gurnu dauzījās aiz jostas aizbāz­tais cirvis. Viņa to izvilka, kaut gan zināja, ka nekādā gadījumā neuzdrīkstēsies ieroci izmantot.

Elpa skrāpēja rīkli. Viņa brida caur čaukstošu lapu kau­dzēm tik lēni kā murgā. Meitene paklupa un noripoja pa nogāzi līdz vēl vienam koku kapulaukam un līkumoja starp kritušajiem stumbriem, bet ar mizu klātie cilvēki tika tiem garām tik ātri kā liesmas un medīja Renu pār­dabiskā klusumā.

Kāds sagrāba viņu aiz pleca un parāva atpakaļ. Aiz zara bija aizķēries loks. Viņa centās to noāķēt.

Ar mizu klātas rokas viņu satvēra un nogāza zemē.

-Kurp jūs mani vedat? Rena sauca.

Mizās tērptie viri neatbildēja.

Lūdzu! Kāpēc jūs nerunājat? Ko es esmu nodarī­jusi?

Viens no tiem iebikstīja viņai ar pīķi. Rena apklusa, lai tas vairs neatkārtotos.

Viņa visu dienu bija gājusi klusējošo mednieku pulkā. Tie viņai bija atņēmuši ieročus, taču pašu vairs nebija aizskāruši. Šķita, ka viņi Renu uzskata par aptraipītu.

Meitene veltīgi centās izlūgties ūdeni. Tie viņu neņēma vērā. Viņa streipuļoja caur slāpju dūmaku un saindētu pīķu mežu.

Rēnai nebija ne jausmas, kur viņa atrodas. Šo Meža daļu lielais ugunsgrēks nebija skāris, taču gaisā jautās deguma smaka, tāpēc viņa lēsa, ka izdegusi zeme atrodas netālu.

divdesmit otrā nodala

Pēc savaņģotāju zaļajiem galvas apsējiem un raga amu­letiem varēja spriest, ka tie ir no Sumbru ģints, taču

Rēnas iztēlē tie bija cilvēki, kas darināti no koku mizām. Viņu apģērbs bija pīts no dzeltenbrūniem lūkiem un caur ausu ļipiņām bija izdurti mizas veltnīši. Mednieku skū­tās galvas bija klātas ar sakaltušu, dzeltenu mālu, kas atgādināja mizu, un bārdas bija ar mālu saķepētas tā, ka izskatījās pēc spurainām koku saknēm. Taču atšķirībā no Sumbriem, kurus Rena tika redzējusi ģinšu saietos, šie cilvēki ar to vien nebija apmierinājušies. Tie savu miesu bija padarījuši līdzīgu koka mizai, izkropļodami rokas un sejas ar grubuļainām rētām, kas pacēlās virs ādas.

Rena par tamlīdzīgām rētām šo to zināja. Arī viņas ģintī dažiem vīriem, ieskaitot Finkedīnu, uz abām rokām bija šādas rētas, kas domātas dēmonu atbaidīšanai. Tādas izveidot bija ļoti sāpīgi. Pēc tam kad āda bija iešķelta ar krama šķēpeli, tajā tika ieberzta ziede, kas sastāvēja no pelniem un ķērpjiem, un pēc tam brūci vajadzēja cieši nosaitēt. Iedomājoties, ka viņai šādi tiek sagraizīta seja, Rēnai kļuva nelabi.

Viņi sasniedza vēl vienu strautu, un meitene atkal lūdza atļauju padzerties. Mednieki viņā skatījās ar neat­saucīgām acīm. Nekādas dzeršanas.

Kad beidzot viņi sasniedza nometni, sāka jau tumst. Tobrīd viņa no slāpēm jau bija apreibusi.

Sumbru nometne atradās ieplakā, kuru sargāja modras egles. Kvēlojoši priežu zari izplatīja blāvu, oranžu gaismu un sveķu tvanu, kas koda acīs. Ap priedi apmetnes vidū bija uzslieti no bērzu tāsīm pagatavoti mitekļi. Pie visām mītnēm kā milzīgu vaboļu ligzdas vīdēja koka vairogu kaudzes un ar akmeņiem apliktas ugunskuru vietas. Pie priedes stumbra karājās sumbra galvaskauss ar ragiem.

Zem tā pulciņš klusu bērnu no saplacinātām egļu sak­nēm pina virves. Tie skatījās uz Renu ar neizteiksmīgām sejām. Viņu sejas, tāpat kā pieaugušajiem, bija izķēmotas ar rētām, kas dažiem vēl bija klātas ar krevelēm.

Rena nemanīja nevienu, kas līdzinātos vadonim vai burvim, taču ievēroja, ka ne visi bija Sumbri. Tur atra­dās vēl kāda ģints. Tumšie mati cieši sapīti sievietēm divas bizes, bet vīriešiem viena un sejas tiem bija bez rētām, taču iekrāsotas sarkanas ar staipekņu sulu. Patie­sībā sarkans viņiem bija viss: lūpas, celiņi matos, pat nagi. Sievietes bija tērpušās vienkāršās briežādās, taču vīrieši valkāja krāšņas melnas un zeltainas zvērādu jostas. Lūšu ģints.

Gan Sumbri, gan Lūši viņai veltīja vienlīdz neiejūtīgus skatienus. Tie nezināja, kas ir žēlums.

Sagūstītāji piegāja pie ugunskura, notupās un apvēdīja sevi ar dūmiem. Arī Rena tika iegrūsta dūmos droši vien, lai tiktu attīrīta, bet pēc tam viņu aizvilka pie priedes un nospieda uz ceļiem.

No mitekļiem iznira sievietes. Tāpat kā vīriešiem, to sejas bija klātas rētām; sakaltušie māli uz viņu galvas bija nosēti ar sīkajiem alkšņu čiekuriņiem, un viņas valkāja tunikas, bet stulpiņu sievietēm nebija.

Viena no viņām nesa dzeramtrauku.

-    Lūdzu, Rena nomurmināja. Man tik ļoti gribas dzert.

Sieviete uz viņu nikni palūkojās.

Rena bezspēkā sāka dauzīt pret zemi dūres.

-   Lūdzu!

Aplūkodams Renu, pieliecās kāds vecis. Tas bija pre­tīgākais un pinkainākais cilvēks, kādu viņa jebkad bija redzējusi. Kaut gan tas bija no Sumbru ģints, šis nebija noskuvis matus, bet vienīgi ieziedis savu bārdu un krēpes ar mālu, tāpēc tās karājās lēkšķēs. No nāsīm un ausīm spraucās laukā sari, un viņa uzacis, kas liecās pāri iedubušajām acīm, bija kā samudžinājies ložņaugs.

Viņš ar kaulainu pirkstu pabikstīja Rēnas pulētā slāņakmens apakšdelma sargu.

Meitene parāvās atpakaļ.