Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

Vilks bija izbijies un apjucis. Ķepas bija apdedzinājusi karstā zeme, un viņš nevarēja atrast Slaiko Bezastaini, jo Spožais zvērs bija apēdis visas smaržas. Un tagad baramāsa gaudodama bija viņu saukusi, bet pēc tam aizraidī­jusi projām.

Vilks negāja projām. Viņš palika bezastainu midzeņa tuvumā.

Bezastaini oda pēc bailēm un naida. Tie neieredzēja baramāsu, bet bija pārāk nobijušies, lai viņai nodarītu pāri. Arī baramāsa bija izbijusies, taču ārkārtīgi labi prata to slēpt. Baiļu slēpšana bija kaut kas tāds, kas bezastai­niem padevās daudz labāk nekā parastiem vilkiem.

Netālu no midzeņa Vilks atrada nelielu mierīgo ūdeni un dubļos atvēsināja sūrstošos ķepu spilventiņus. Viņš iebrida dziļāk un nomazgāja no kažoka Spožā zvēra smaku.

Atgriezies pie midzeņa, Vilks saoda izmaiņas. Bezastaini gatavojās aiziet. Vilks nolēma sekot un turēt degunā baramāsas smaržu.

Tad varbūt atrastos arī Slaikais Bezastainis.

Aizelsušies un noplūduši ar sviedriem, nometnē iedrā­zās divi Lūšu ģints mednieki un zīmju valodā kaut ko satraukti skaidroja vadoņiem. Rena centās saprast, kas notiek, taču viņai tas neizdevās.

Vilks bija projām, taču kraukļi rotaļājās priedē: ieķērušies ar nagiem, tie karājās sumbra ragos, tad nokrita gandrīz līdz zemei, atkal pacēlās gaisā un turpināja visu no sākuma.

Jaunais vīrietis veltīja tiem naidīgu skatienu, taču vecais raustīja plecus.

-    Tie ir kraukļi, šiem patīk spēlēties. Un mānīties.

Rena prātoja, vai tikai šie vārdi neattiecas uz viņu.

-    Lūk, viņš teica, vari paņemt šo, taču bultas es tev nedrīkstu dot.

Meitenei par pārsteigumu, večuks pasniedza viņai loku. Tas bija notīrīts un ietaukots, un stiegra bija svaigi ievaskota.

-   Paldies! viņa teica.

-    Labs stops, vecais noņurdēja, un tu par to esi kārtīgi rūpējusies. Ne tā kā dažs labs. Viņam pārskrēja drebuļi, iedomājoties par nevērīgo apiešanos ar lokiem. Taču stiegra ir apdegusi. Iedod man savu rezerves stiegru, un es šo nomainīšu.

Rena svārstījās.

-   Šī ir rezerves stiegra, viņa meloja.

Vecais vēroja meiteni no uzacu biežņas.

Vai šis izlika viņai lamatas? Vai arī viņš gribēja teikt, lai viņa izmanto to, kas viņai ir? Rena gatavojās pajautāt, kāpēc viņš atdevis loku, kad pie abiem pieskrēja jaunais vīrietis.

-    Tas ir izlemts, viņš teica vecajam. Mēs aizejam.

-   Uz kurieni? Rena gribēja zināt.

Atbildi viņa nesaņēma, taču vecais veltīja viņai nožēlas pilnu skatienu.

-    Man žēl, viņš nomurmināja un aizsteberēja pro­jām.

Rēnai tik tikko pietika laika, lai uzmestu plecā loku, kad viņai tika sasaistītas rokas un aizsietas acis.

Pēc bebru mītnes tumsības dienasgaisma Toraku apžilbināja.

Mirkšķinādams acis un spļaudams ezera ūdeni, viņš pieķērās pie zara. Tas bija klāts ar sodrējiem, un viņa plauksta kļuva melna. Gaisā karājās kodīgi, brūni dūmi.

Uzrāpies uz zaru kaudzes, kas veidoja bebru mītni, Toraks paskatījās apkārt. Viņš neskaidri saskatīja ogļu kalnus, virs kuriem slējās apdeguši koki. Nekā vairāk.

Zēns noslīga uz ceļiem. Rena. Vilks. Kā gan viņi būtu varējuši palikt dzīvi?

Ja debesīs būtu kaut viens putns, viņš lauztu solījumu vējam un pārmiesotos, lai abus atrastu. Ja uz nogāzēm būtu palicis dzīvs kaut viens koks…

Viņam aiz muguras kāds nosprauslājās.

DIVDESMIT CETURTĀ NODALA

Izpletis uz visām pusēm izstīdzējušās kājas, tur gulēja kumeļš. Tas izskatījās tikpat pārsteigts kā Toraks no šīs sprauslāšanas.

Puisis maigi paglāstīja tam krēpes, un kumeļš pamirk­šķināja viņam ar garajām skropstām. Torakam atmirdzēja cerību stariņš. Ja ugunsgrēku pārdzīvojis kumeļš, varbūt tas bijis pa spēkam arī Vilkam un Rēnai.

Pusbalsī runādamies, Toraks noraisīja jostu un apmeta to dzīvniekam ap kaklu. Tas pieslējās kājās un sagrīļojās. Pēc tam kumeļš nolieca galvu un noklepojās.

Pēc īsa cīniņa puisis to dabūja ūdenī, un abi kopā pel­dēja uz krastu.

Kolīdz viņi bija sasnieguši seklumu, no krasta atska­nēja uzstājīga bubināšana. Kumeļš pārsteidzoši skaļi atbil­dēja un nostiepa jēlādu. Toraks palaida vaļā siksnu, un tas grīļodamies devās pie melna apveida, kas vīdēja starp kokiem. Māte un dēls viens otram piebikstīja ar purnu, un kumeļš palīda tai zem vēdera zīst pupu.

Toraks saskatīja vēl vairākus zirgus. Galvenā ķēve pagriezās un apveltīja viņu ar caururbjošu skatienu un tajā brīdī Toraks saprata, kas darāms.

Viņš ārstniecības augu dozē drudžaini sagramstīja Seiunas dotās saknes atliekas un iebāza tās mutē. Ja šajā postažā kaut kur bija Vilks vai Rena, kas gan to zinātu labāk nekā medījums?

Pārējie zirgi, neapmierināti ar Toraka klātbūtni, kāpās sānis, taču bara vadone palika, kur bijusi. Klausīdamās puiša vaidos, kad sākās krampji, tā grozīja ausis. Ķēve nolieca galvu un vēroja, kā viņš, saķēris vēderu, nogāžas zemē un saceļ pelnu mākoni…

…un ar savām zirga acīm Toraks skatījās uz ķermeni, kas raustīdamies gulēja zemē ar putām uz lūpām.