Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

Vecis riebumā nospļāvās un aizsteberēja projām.

No mītnes iznāca pajauns cilvēks. Viņa seja bija klāta ar rētu tīklu.

Rena norādīja uz ūdenstrauku.

-   Lūdzu! viņa sacīja.

Vīrs zīmju valodā deva pavēli, un sieviete nolika Rēnas priekšā trauku.

Viņa tam uzklupa un badīgi dzēra. Gandrīz tajā pašā mirklī mitējās pulsēšana galvā un locekļos atgriezās spēks.

-   Paldies! viņa teica.

Cita sieviete atnesa lielu tāss trauku, kuru nolika priekšā medniekiem. Rena juta uzplūstam cerības. Ēdiens smaržoja labi. Tas lika Sumbriem mazliet vairāk līdzinā­ties cilvēkiem.

Sieviete mazliet iesmēla mazākā cibiņā un ielika to priedes zaru žāklē kā ziedojumu. Pēc tam viņa piepildīja vēl vienu trauku un nolika to priekšā Rēnai.

Tas bija ēstgribu rosinošs nātru un droši vien vāveres gaļas lēveru sautējums, un Rēnai ierūcās vēders.

Sieviete tuvināja mutei kopā saliktus pirkstus un pa­māja Rēnai ar galvu. Ēd.

Vīrs, kas bija Rēnai atļāvis padzerties, nokremšļojās.

-   Tev, viņš teica no ilgas klusēšanas aizsmakušā balsī, jāatpūšas. Un jāpaēd.

Rena pavērsa skatienu no vīrieša uz cibu un tad atkal atpakaļ.

"Viņi ļāva man atpūsties," Gaups bija stāstījis. "Deva man ēst. Pēc tam viņi man nocirta plaukstu."

DIVDESMIT TREŠĀ NODALA

Bailes rada vientulības izjūtu. Tu vari atrasties ļaužu pūlī, taču, ja baidies, tad esi viens ar savām bailēm.

Rena jutās kā velte, kas tiek gatavota upurēšanai. Kad viņa atteicās ēst, meitene tika aizvesta uz dīķi mazgāties, bet sievietes pa to laiku ar sūnām slaucīja no viņas apģērba kvēpus. Noslēpusies niedrēs, viņa iemanījās paglābt pie kājas liela piesloksnēto bebra zoba nazi un rubeņa kaula svilpīti, kas karājās viņai kaklā; taču, kad Rena saņēma atpakaļ ietērpu, ģints aizbildņa spalvas no tā bija pazu­dušas.

Izsalkums darīja savu un, atgriezusies nometnē, viņa abu ģinšu modro acu priekšā dabūja lejā mazliet sautē­juma. Rētainās delnas zibēja nedzirdamā saziņā, un jauns vīrietis, kuram lūpas bija šauras kā krama šķēpele, asināja cirvi un laiku pa laikam uzmeta skatienu Rēnas plaukstu locītavām.

Pinkainais vecis sēdēja ar sakrustotām kājām, ņēma no kaudzes bultu sagataves un tās taisnoja. Rena vēroja,

kā viņš velk tās caur rievotu briežraga gabalu. Arī viņas ģintī tika darīts tāpat. Šad tad vecais vīrs uzšāva pa savu spalvaino ķetnu ar nātru bunti, lai padzītu stīvumu. Vecā­kie Kraukļi bija darījuši to pašu.

Rena pievirzījās viņam tuvāk.

-    Ko šie ar mani darīs? viņa klusā balsī jautāja.

Vecais drūmi uz viņu paskatījās un pārliecās pār bul­tām.

Meitene vaicāja, vai viņš ir ģints vadonis.

Tas papurināja galvu un ar bultu norādīja uz cilvēku, kas bija licis viņai iedot ūdeni.

-   Vai tu esi burvis?

Viņš no jauna papurināja galvu.

-    Es taisu labākos lokus Dziļajā mežā, vecūksnis norūca.

-   Nerunā ar viņu! aizrādīja jaunais vīrietis, kas trina cirvi.

Vecais ar plaukstu aizspieda muti.

-   Viņa ievilināja mani sarunā! Viņa ir Meža Zirgu spie­dze!

-   Es nekad neesmu nevienu Meža Zirgu pat satikusi! meitene iebilda.

-   Mēs viņus ienīstam, jauneklis nomurmināja.

-    Bet kāpēc? Rena jautāja. Jūs visi taču sekojat Ceļam.

-    Mēs tam sekojam labāk, viņš atcirta. Lai iegūtu uguni, viņi izmanto loku. Mēs lietojam puļķus. Lūk, pie­rādījums.

-    Vienīgi mēs sekojam Patiesajam Ceļam, teica sie­viete, kurai uz galvas bija sakaltuši māli. Tāpēc arī mums šīs rētas. Lai sodītu sevi par to, ka reiz to bijām atstājuši.

-   Visas pārējās ģintis ir netikumīgas, jaunais cilvēks paziņoja, apkaisīdams slīpakmeni ar smiltīm.

Rena iedomājās, ka, iesaistīdama tos sarunā, varbūt paglābsies no nepatikšanām. Viņa pavaicāja, kas vainas citām ģintīm.

Vīrietis uz viņu nikni paskatījās.

-   Kalnu ģintis ir netikumīgas tāpēc, ka atmodina uguni ar akmeņiem un pielūdz uguns garu. Taču nekāda uguns gara nav, jo ir vienīgi koku gars! Ledus un Jūras ģintis grēko tādējādi, ka dzīvo briesmīgās zemēs, kur nav koku, un kurina nepareizu uguni no zivju eļļas. Jūs Skrajajā mežā esat vissliktākie, jo zināt Ceļu, taču esat tam pagrie­zuši' muguru.

Sieviete uzmeta viņam pārmetošu skatienu.

-   Nerunā ar viņu viņa ir ļauna. Viņa nozaga manu bērnu!

-    Nē! Rena iesaucās.

-   Vairs nekādas pļāpāšanas! pavēlēja Sumbru ģints vadonis.

Pēc tam viņi lika Rēnai notupties starp priedes saknēm. Vīrieši uz viņu drūmi skatījās. Kāda meitene iespļāva sejā. Rēnas roka pastiepās pēc rubeņa kaula svilpītes, taču viņa pamanīja, ka jauneklis skatās, un aizbāza to atpakaļ aiz kamzoļa.

Nometnē no jauna iestājās klusums, un pirksti ņirbēja, pauzdami nesaprotamas zīmes. Rena atcerējās Kraukļu ģints apmetni ar ķildīgajiem bērniem un suņiem, kuri okšķerējās pēc pārpalikumiem, un Finkedīnu, kas pie ugunskura stāstīja stāstus. Viņas sirds no ilgām plīsa vai pušu. "Finkedīn, palīdzi man! Ko lai es daru?"