Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

Rena skaidri un spilgti atcerējās aukstu rītu pirms daudzām ziemām, kad tēvocis viņu bija ievedis Mežā, lai izmēģinātu jauno loku. Viņa negribēja iet. Tikko bija gājis bojā tētis, un pārējie bērni pulcējās ap Renu; viņa vēlējās palikt savā guļammaisā un nekad nelīst laukā. Taču tēvo­cis pie ugunskura sildīja plaukstas un gaidīja Renu.

Brienot pa sniegu, mutuļoja viņu elpa. Finkedīns bija atradis pēdas un mācīja viņai tās lasīt.

-   Kad staltbrieži jūt, ka viņus gatavojas medīt vilki, tie lepni rikšo ar augstu paceltām kājām. "Skat, cik es esmu spēcīgs!" brieži dara zināmu vilkiem. "Labāk neuzbrūciet, es turēšos pretim!"

Viņa zilās acis sastapās ar Rēnas skatienu. Finkedīns toreiz nerunāja vienīgi par briežiem.

Meitene ar abām rokām ieķērās priedes saknēs. Finkedīnam bija taisnība. Viņa nedrīkstēja lēnprātīgi sēdēt un gaidīt, kamēr pārējie lēma viņas likteni.

-   Ko jūs tur par mani spriežat? Rena iesaucās balsī, kas bija dzirdama visā nometnē.

Pagriezās galvas. Beidza kustēties pirksti.

-   Ja lemjat, ko ar mani darīt, tad sakiet. Slēpt to no manis nav godīgi.

Sumbru ģints vadonis piecēlās.

-    Sumbri vienmēr ir godīgi.

-   Tad runājiet ar mani!

Pirmo reizi kādu vārdu bilda Lūšu vadonis:

-    Kas tu esi?

Viņa piecēlās.

-    Es esmu Rena no Kraukļu ģints. Es esmu burve.

Kolīdz viņa to bija pateikusi, tā saprata, ka tas ir tiesa.

-   Sievietes nevar būt burves, smīkņādams sacīja jau­neklis, kuram bija cirvis. Tas nav pareizais Ceļš. Es jums parādīšu, kāda viņa ir burve!

Viņš pieskrēja, lai pakamptu Rēnas rubeņa kaula svil­pīti.

-   Turies tālāk! viņa brīdināja. Šis ir burvju kauls, kas domāts garu izsaukšanai! Neviens, izņemot mani, nedrīkst tam pieskarties!

Viņš apstājās kā apsvilinājies.

Pielikusi stabulīti pie lūpām, Rena tajā iepūta.

-   Neviens no jums nespēj sadzirdēt tās balsi, meitene teica, bet es varu. Šis kauls runā vienīgi ar burvjiem un ar gariem.

Tagad viņai piederēja visu klātesošo uzmanība. Pacēlusi galvu, Rena pret zvaigznēm noķērca aicinājumu krauk­ļiem. Pēc tam viņa pacēla rokas un parādīja zigzagveida tetovējumus uz plaukstu locītavu iekšpusēm.

-   Skatieties, kādas man zīmes! Tas ir zibens: Pasaules Gara žebērkļi, ar kuriem tas dzen dēmonus klintīs un atmodina uguni kokos. Nelaime piemeklēs ikvienu, kas centīsies man kaitēt!

Šajos vārdos bija kaut kas no Rēnas mātes viltības, taču meitenei bija vienalga; par spīti visam, Sešru bija varena burve.

Virs kokiem Rena redzēja augstu debesīs slīdam mēness sirpi. Kad tika nogalināts Beils, mēness bija miris, taču tagad tas bija atguvis spēku. Tāpat kā viņa.

-   Ja arī viņa ir burve, teica Lūšu vadonis, viņa ir Skrajā meža burve. Pasaules Gars nevēlas, ka viņa šeit uzturas. Tāpēc viņš nerādās.

Cilvēki māja ar galvu un vēcināja rokas.

-   Viņa nozaga manu bērnu, Sumbru sieviete atkār­toja. Viņa no tā grib pagatavot tokorotu!

-    Nē, Rena iebilda. Es dzenu pēdas tam, kas to izdarīja.

-   Un kas tas būtu? Sumbru vadonis jautāja aizdomu pilnā balsī.

-   Tiazi, Rena atbildēja. Ozolu burvis Tiazi.

Cilvēki neticīgi rauca uzacis, un vecais vīrs izskatījās

vīlies, it kā būtu pieķēris Renu melos.

-    No Ozolu ģints nekas vairs nav palicis pāri, viņš teica. Viņi visi ir izmiruši.

-   Izņemot dvēseļēdāju, Rena sacīja. Aizvediet mani pie sava burvja, un es to pierādīšu.

-  Mūsu burvis atrodas lūgšanu miteklī, Sumbru vado­nis teica, un netiekas ar svešiniekiem.

-   Ja tu būtu īsta burve, jaunais vīrietis noņurdēja, tu to zinātu.

Cilvēki māja ar galvu. Renu ielenca pūlis. No rētainām sejām glūnēja niknas acis. Sarkanas rokas tvēra saindētus pīķus. Rēnai trīcēja ceļgali, taču viņa turējās braši. Tagad izrādīt vājumu nozīmētu izgāšanos.

Mežā atbalsojās spalgs ķērciens.

Visi skatieni pavērsās pret debesīm.

Pret zvaigznēm pazibēja ēna un Rips, pievērsis mel­nās acis Rēnai, piezemējās uz priedes zara.

Meitene noķērca sveicienu, un krauklis laidās lejā un ar būkšķi nosēdās viņai uz pleca. Nagi ieķērās virsjakā, cietas spalvas aizskāra Rēnas vaigu. Meitene iegrudzinājās, un Rips par atbildi pacēla knābi un paplēta spārnus.

Cilvēki kāpās atpakaļ un aizskāra ģints aizbildņa amu­letus.

Nometnes malā parādījās vilks.

Renu pārņēma atvieglojums. Ja ugunsgrēku pārdzīvo­jis Vilks, varbūt dzīvs ir arī Toraks.

Vilka dzintardzeltenais skatiens pārslīdēja nometnei un atgriezās pie Rēnas. Spalva uz skausta sabozās. Cīpslas viņa garajās kājās saspringa. Rēnai vajadzēja tikai dot ziņu, un Vilks steigtos palīgā.

Bet viņš jau bija palīdzējis, vienkārši parādīdamies. Uzsākt kaut ko vairāk nozīmētu pakļaut Vilku briesmām.

-   Uf! Rena brīdināja.

Vilks izbrīnā pielieca galvu uz vienu pusi.

-   Uf! vina uzsauca vēlreiz.

Vilks pagriezās un izgaisa starp kokiem.

Ļaudis noelsās. Jaunais cilvēks stāvēja kā valodu zau­dējis, un viņam rokā šūpojās cirvis.

Vecais vīrs nokremšļojās.

-   Es domāju, viņš teica, būs labāk, ja mēs pagaidām viņu neaiztiksim.