Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

-   Sumbru ģints burvis, Tiazi turpināja, ir pazīstams kā vieds un godīgs vīrs. Mēs sarunājāmies viņa lūgšanu

miteklī. Kā uzticības zīmi viņš man iedeva savu zizli.

»

Sumbri neticīgi purināja galvu. Kas tā par viltību?

Kad Meža Zirgu burvis tuvojās Sumbru vadonim, pret viņa krūtīm pavērsās šķēpu mežs.

-   Lai godinātu šo uzticību, es atdodu zizli viņa ģintij. Meža Zirgu burvis paklanījās un pasniedza to vadonim.

Rēnai nācās atzīt, ka viņš ir drosmīgs. Ja kaut kas noietu greizi, burvis nokristu, divdesmit pīķu caururbts.

Sumbru ģints vadonis viegli palocījās un paņēma zizli, un Tiazi pakāpās atpakaļ. Sumbri lēnām nolaida pīķus.

Rena nolūkojās, kā Tiazi atgriežas pie sarkanā koka, no kurienes vērsās pie pretiniekiem.

-    Mēnesi es gavēju Svētajā birzī, viņš teica, un Sumbru burvis gavēja savā lūgšanu teltī. Mums abiem tika atsūtīta viena un tā pati vīzija. Viņš pacēla rokas. Mēs vairs nedrīkstam cīnīties! Sumbri. Meža Zirgi. Lūši. Sikspārņi. Staltbrieži. Mums jāapvienojas!

Satraukta murdoņa. Pirksti steigšus ņirbēja zīmju va­lodā.

"Kas šim padomā?" Rena prātoja. Viņa spēja saprast to, ka dvēseļēdājs varētu vēlēties nesaskaņas, taču kāpēc…

-   Mums jāapvienojas, burvis atkārtoja, pret lielāku ienaidniekul

Klusumā, kas sekoja, varētu dzirdēt lidojam naktstau­riņu. Visu acis bija pievērstas maskā tērptajam burvim, kas staigāja ap tumšsarkano koku.

-  Pirms daudzām ziemām, viņš sacīja, ģintis pagrieza muguru Patiesajam Ceļam.

Cilvēki nokāra galvas. Daži no Sumbriem skrāpēja sejas, lai atvērtos rētas.

-   Tās tika sodītas, burvis turpināja. Izmira veselas ģintis. Stirnu ģints. Bebri. Ozoli. Kopš tā laika Dziļā meža ļaudīm ir uzbrukušas visādas nelaimes. Un tās visas izrai­sījuši svešinieki neticīgie, kas noraidījuši Ceļu.

"Tas nav tiesa," Rena nodomāja.

-   Pirms trim ziemām, Tiazi teica balsī, kas bija līgana kā priede vējā, blēdis no Skrajā meža piemuļķoja Stalt­briežus, lai apmestos pie viņiem uz dzīvi, un tad atmak­sāja, radīdams dēmonisku lāci.

Cilvēki šņāca un kratīja dūres.

-    Pirms divām vasarām šie no Skrajā meža uzsūtīja sērgu un tokorotus…

"Nē, tie nebijām mēs," Rena nodomāja, "tie bija dvēseļēdāji!"

-    …vienīgi mūsu modrība no tiem pasargāja Patieso Mežu.

Klātesošie triumfējoši vicināja cirvjus un dauzīja ar šķēpiem pa vairogiem. Izkrāsotas, aizrautīgas sejas kāri tvēra burvja vārdus.

-   Aizpagājušajā ziemā Ledus ģintis pret mums sūtīja dēmonu ordas. Pagājušajā pavasarī Ūdri mūs mēģināja noslīcināt plūdos.

"Tas viss ir meli!" Rena prātā sauca.

-   Šopavasar svešinieki zaga mūsu bērnus un izraisīja milzīgu ugunsgrēku, lai mūs iznīcinātu. Viņiem tas neiz­devās!

Šķēpu triecieni pret vairogiem pastiprinājās.

-     Līdz šim mēs esam vienīgi turējušies pretim\ Taču tagad… Tiazi pārlaida skatienu lāpu aplim, tagad mums jācīnāsl Viss ļaunums ceļas no svešiniekiem! Tie cenšas mūs iznīcināt, jo mēs sekojam Ceļam, taču mēs, kas esam no Dziļā meža no Patiesā meža mēs apvienosimies! Mēs celsimies un satrieksim Skrajo mežu!

Rēcieni, kas izplūda no visām rīklēm, satricināja prie­des un atbalsojās zvaigznēs.

-   Sviediet prom pieres apsējus! burvis auroja. Ap­skaujiet savus Dziļā meža brāļus un apvienojieties pret svešiniekiem!

Pieres apsēji tika trakā niknumā norauti. Sumbri skrēja apskaut Sikspārņus, Meža Zirgi un Lūši saskārās ar pierēm. Burvis, paslēpies aiz maskas, stāvēja zem sar­kanā koka un vēroja notiekošo.

Pēkšņi viņš, pieprasīdams klusumu, pacēla abas rokas.

Cilvēki atkāpās aiz lāpām.

-    Nekad neaizmirstiet, Tiazi viltīgi sacīja draudīgā balsī, ka svešinieku ļaunums neguļ. Viņš mirkli klusēja un tad turpināja: Es to varu pierādīt. Es jums atvedu pašu ļaunuma sakni Skrajā meža spiegu, kas gribēja mūs iznīcināt, izraisīdams lielo ugunsgrēku.

Trīs vīri iestiepa lāpu aplī saini un nometa to Tiazi pie kājām.

Rena saprata, ka tajā, ievīstīts tīklā, lokās kāds augums. Viņa apspieda kliedzienu.

Cilvēks ievaidējās.

Tas bija Toraks.

divdesmit sestā nodala

Tīkls tika atrauts vaļā, un Toraks piesvempās kājās. Viņš stāvēja ar sasietām potītēm, un rokas viņam bija sasaistītas uz muguras. Rena redzēja asinis uz viņa sejas un rētas uz krūtīm. Viņa redzēja, kā Toraks grīļojas.

Pacēlis galvu, viņš paskatījās tieši uz Renu. Puiša acis iepletās.

Meitene nočukstēja viņa vārdu, bet Toraks sarauca pieri. Neiesaisties.

Uz ceļiem! Meža Zirgu sieviete pielika viņam pie muguras pīķi un nospieda puisi zemē. Viņai bija aizdomu pilna, ar akmeņozola lapām aptetovēta seja un naidā sakniebtas zaļas lūpas. Sivietes galvu klāja zirgu astes, un Rena sprieda, ka tā ir vadone. Viņa zemu paklanījās burvim.

Tiazi klusēdams pieņēma cieņas apliecinājumu, taču Rena pamanīja zem maskas iedzirkstamies acis un nodo­māja, ka viņš izbauda šo mirkli.

-   Burvi, vadone teica. Lūk, ļaundaris, kas centās iznīcināt Patieso mežu. Esmu viņu redzējusi jau agrāk. Pirms divām vasarām mēs šo noķērām, kad viņš centās mūs saindēt ar sērgu.

-   Es meklēju pret to zāles, Toraks iebilda. Viņš izska­tījās pagalam noguris.