Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

-   Kā tev tas izdevās? Toraks jautāja, kad Rena ķērās klāt viņa potītēm.

-   Nav mans nopelns, meitene kodolīgi atbildēja. Ne­zin kāpēc visi guļ. It kā būtu iedzēruši miega zāles. Bet ilgi tas neturpināsies.

Zēns, pārvarēdams sāpes, berzēja plaukstas, lai tajās atgrieztos dzīvība, bet Rena pa to laiku nomazgāja asinis no viņa sejas un izstāstīja, kā Tiazi bija nodibinājis mieru starp ģintīm.

-    Šis droši vien piemuļķojis Sumbru burvi, un tagad visi ir Tiazi varā. Viņa mirkli klusēja un tad turpināja: Torak, viss ir daudz ļaunāk, nekā mēs domājām. Viņš rīda ģintis pret Skrajo mežu.

Kamēr puisis centās to apjēgt, viņi ārpusē izdzirdēja troksni. Biedējoši tuvu atskanēja miegpilna murmināšana. Nočabēja no lūkiem pīts apģērbs, bet pēc tam bija dzir­dama krākšana.

Kad viss noklusa, Toraks nočukstēja:

-    Kāpēc viņi nav sasējuši arī tevi?

Rena piesloksnēja pie liela nazi un pārvilka tam pāri stulpiņu.

-   Šie no manis baidās… Tāpēc, ka es esmu burve.

Toraks sarkanīgajā pustumsā ieskatījās Rēnai acīs.

Meitenes seja bija skarbi skaista, un viņam pār muguru pārskrēja šermuļi.

Viņa atkal bija Toraka draudzene, kas pasniedzās sev aiz muguras un padeva viņam briežādas zābaku pāri.

-   Es tos nozagu Lūšiem. Tev vajadzētu derēt.

Kamēr puisis vilka kājās zābakus, Rena no būdas vē­roja apkārtni.

-   Vai tu vari paiet?

-   Nāksies varēt.

Mēness bija norietējis, un lāpas apdzisušas; abās no­metnēs valdīja tumsa un klusums. Apkārt Toraka būdai, izstiepusies blakus vairogiem, aizmiguši gulēja četri med­nieki. Tie elpoja tik nemanāmi, ka sākumā Toraks iedo­mājās: viņi ir miruši. Puisis pakampa loku un bultu maku un aizbāza aiz jostas cirvi.

Šķita lai šķērsotu klajo laukumu līdz lāpām, paies vesela mūžība. Galva pulsēja. Pie katra soļa caur Toraka sadauzītajiem locekļiem izskrēja sāpes. Rena izgaisa tumsā, un zēns nodomāja, ka ir viņu pazaudējis. Viņa at­griezās ar savu loku un bultām un kaut ko iespieda Torakam rokā. Tas izrādījās viņa nazis.

-   Kā tev…

-    Es jau teicu, ka viņi visi guļ!

Beidzot viņi bija tikuši garām Sumbru nometnei un sakņupa aiz kadiķu pudura. Rena pieliecās Torakam tu­vāk, un viņas mati puisim kutināja vaigu.

-   Šie atveda mani šurp ar aizsietām acīm, es nezinu, kur mēs atrodamies. Varbūt tu zini?

Viņš pamāja ar galvu.

-   Mēs atbraucām vienkočos. Kādus divdesmit soļus no šejienes ir Melnupe. Paņemsim laivu un brauksim augšup pret straumi. Pēc tam mēs to pametīsim un nonāksim nākamajā ielejā Zirgu ielejā. No turienes var taisnā ceļā nonākt Svētajā birzī.

Rena sarauca pieri.

-   Iesim pie laivām!

Abi bez kļūmēm sasniedza upi un atrada krastā iz­vilktu vienkoču rindu. Viņi iestūma ūdenī malējo laivu, un Toraks tajā ierāpās. Sasitumi tik ļoti vairs nesmeldza: sāpes bija nomācis uztraukums bēgot.

-   Straume nav spēcīga, puisis klusi teica. Ja dūšīgi airēsim, mēs viņu varam pat panākt.

Rena stāvēja seklumā, pakārusi kaklā zābakus, un laivā kāpt negatavojās.

-   Torak! Apgriez laivu!

-   Ko? viņš nepacietīgi jautāja.

-    Mēs tagad nevaram dzīties pakaļ Tiazi. Tagad ne.

Viņš raudzījās Renā.

-   Ja tu viņu tagad nogalināsi, meitene čukstēja, tu apstiprināsi visus melus, kurus šis viņiem sastāstīja par Skrajo mežu.

-   Bet… Rena. Par ko gan tu runā?

-   Mums jādodas atpakaļ uz Skrajo mežu. Jāatrod Finkedīns. Jābrīdina ģintis par to, kas noticis.

-   Tu taču to nedomā nopietni.

Piebridusi tuvāk, viņa ar abām rokām sagrāba vienkoci.

-    Torak, es esmu redzējusi, kā šie cilvēki uzvedas. Tie dara visu, ko liek Tiazi. Graiza sev sejas, cērt nost plaukstas. Viņi uzbruks Skrajajam mežam!

Puisis sāka skaisties.

-    Es esmu zvērējis, Rena. Es zvērēju atriebt asinsra­dinieku.

-    Tas, kas notiek tagad, nozīmē kaut ko vairāk nekā tava atriebība. Vai tad tu nesaproti? Ja Tiazi ies bojā, viņi nospriedīs, ka tā ir Skrajā meža sazvērestība.

-    Bet Tiazi nav viņu burvis! Kad šis būs beigts, viņi to sapratīs!

-    Viņiem būs vienalga. Padomā, Torak! Ja tu noga­lināsi Tiazi, cilvēki nodomās, ka viņa nāve pierāda viņa vārdu patiesumu. Tie uzbruks. Skrajais mežs aizstāvēsies. Tas nekad nebeigsies!

Torakam gribējās sagrābt Renu aiz pleciem un sapu­rināt.

-    Tu teici, ka man palīdzēsi. Vai tagad tu mani pa­met?

Meitene sarāvās, it kā viņš tai būtu iesitis.

-   Ja tu dzīsies pakaļ Tiazi, man nāksies to darīt. Kādam jābrīdina Skrajais mežs.

Toraks ar viņas lūpām dzirdēja runājam Finkedīnu: tā pati krama cietā apņemšanās darīt to, kas ir pareizi, vienalga, ko tas maksātu.

-   Rena, viņš teica. Es tagad nevaru griezties atpa­kaļ. Man vajag, lai tu brauc kopā ar mani. Izdari to manis dēļ!

-   Torak es nevarul

Puisis nolūkojās, kā Rena stāv un viņai ap lieliem virmo melns ūdens.

-   Tad lai tā būtu, viņš sacīja.

Viņš iemērca ūdenī airi un sāka irties augšup pret straumi.

divdesmit septītā nodala

Rena stāvēja stindzinošajā ūdenī un truli lūkojās tumsā.