Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

-   Mums jau tad vajadzēja viņu pakārt, vadone tur­pināja. Esam pieļāvuši lielu kļūdu.

Cilvēki niknā piekrišanā dauzīja šķēpus pret vairo­giem.

Rena rāvās uz priekšu, taču divas spalvainas ķetnas viņu noturēja uz vietas.

-   Stāvi rāma, vecais Sumbru vīrs iešņāca viņai ausī.

-    Citādi būs vēl sliktāk.

Palaidis Renu vaļā, viņš no sava vadoņa paņēma pār­runu zizli un neveiklā solī pagāja uz priekšu.

-    Bet, ja mēs viņu nogalināsim, vecais vīrs teica,

-    mēs pārkāpsim ģinšu likumu. Mūsu burvis, Sumbru burvis, to nepieļautu.

-   Nokaut neticīgo ir labs darbs. Tiazi skanīgā balss piepildīja klajumu. Un šis nav parasts neticīgais. Paska­tieties uz rētu, kura šim uz krūtīm, šis ir centies noslēpt savu ļauno dabu! Redziet, kāds tetovējums šim ir uz pie­res? Tā ir izraidītā zīme.

Rēnai tas bija par daudz.

-   Viņš vairs nav izraidītais! vina iekliedzās. Finke-

» •>

dīns viņu pieņēma atpakaļ, un visas ģintis tam piekrita!

-   Dziļais mežs tam nekad nav piekritis, teica cilvēks aiz izkrāsotās maskas. Kraukļu vadonis gribēja izmainīt ģinšu likumu. Neviens nedrīkst mainīt ģinšu likumus!

-   Izņemot tevi, Toraks sacīja.

-   Klusu! Meža Zirgu vadone nošņāca.

Toraks pacēla galvu un nikni uzlūkoja Tiazi.

-    Tu pārkāp ģinšu likumus, kad vien vēlies. Vai ne, Tiazi?

Pret burvi pavērsās apjukušas sejas.

-   Tu apkauj medniekus, Toraks turpināja. Noslep­kavoji manu tēvu. Manu asinsradinieku…

-   Apklusti! iebļāvās Meža Zirgu vadone. Kā tu uz­drošinies apvainot mūsu burvi?

-   Tas nav jūsu burvis. Toraks ar strauju kustību gri­bēja piecelties. Tas ir dvēselēdājs.

Pūli atskanēja nikni kliedzieni, taču Tiazi triumfēja.

-   Viņš sevi tiesā pats ar savu muti! Lūk, pierādījums viņa negantībai!

-    Kas ar jums visiem noticisl? Toraks nodārdināja. Koki sakustējās. Lāpu gaisma noraustījās. Pat Meža

Zirgu vadone pakāpās atpakaļ.

Ar rētu uz krūtīm un spīdošajām acīm Toraks izska­tījās biedējošs tieši tāds, par kādu viņu bija nosaucis Tiazi.

-   Vai esat aizmirsuši, ko nozīmē domāti? viņš auroja uz pūli. Vai nešķiet dīvaini, ka jūsu jaunais burvis pēk­šņi kļuvis tik kareivīgs? Vai tad jūs neredzat, ka viņš nav viens no jums?

Rena nekad nebija Toraku redzējusi tik pārskaitušos. Viņa dusmas bija kā leduslāča stindzinošais, baltais nik­nums, un tas meiteni biedēja. Tas nobiedēja arī pārējos. Apmulsumu pārtrauca Tiazi smiekli.

-    Paskat, kāds šis briesmīgs! Tas tāpēc, ka šis zina, - viņš ir nolemts nāvei!

Pūlis atvieglojumā sarosījās. Burvis bija atjaunojis viņu pārliecību.

-    Esmu dzirdējis pietiekami, lai izlemtu, Tiazi pazi­ņoja. Izraidītā atrašanās Patiesajā mežā ir apvaino­jums Pasaules Garam. Tāpēc tas nerādās. Izraidītajam jāmirst.

Sacēlās vējš. Sarkanais koks nopūtās.

Rena stāvēja sastingusi.

Toraks cieši skatījās uz Tiazi.

-    Taču, vecais vīrs sacīja, joprojām turēdams zizli,

-   ja mēs gribam, lai šis miers turpinātos, vajadzīga arī Sumbru burvja piekrišana.

Šie vārdi viņa ģinti atsauca pie sajēgas, un tie gaidīja, ko Meža Zirgu burvis atbildēs.

Uz koka maskas rotaļājās lāpu atspulgs. Rena aiz tās juta joņojam domas. Viņš gribēja Toraka nāvi un ātri. Taču, noraidīdams Sumbru prasību, Tiazi varēja izraisīt dumpi un savu plānu izgāšanos.

-   Viņš, protams, piekritīs, Tiazi izgrūda caur zobiem.

-   Šonakt Sumbru burvis lūgsies savā teltī, bet es Svētajā birzī. Katra ģints ar okeru nokrāsos pa kokam. Ja mēs, abi burvji, atgriežoties būsim vienisprātis, izraidītais mirs.

Toraku pamodināja briesmīgas slāpes.

Zirgu astru virves bija savilkušas viņa plaukstu locīta­vas un potītes. Brūces pulsēja, un galva sāpēja. Pusmiegā viņš centās apjēgt, kur atrodas. Šaura būda. Vaigā spiežas saknes…

Toraks spēji pamodās. Viņš bija noguldīts zem sarkanā koka. Drīz viņam vajadzēja pie tā karāties.

Toraks nezināja, kā lai no tā visa izkuļas. Cik ilgs laiks vajadzīgs, lai koku nokrāsotu sarkanu? Tik ilgi viņam bija atlicis dzīvot.

Viņš domāja par Renu. Izskatījās, ka viņa nav sista, tātad šie vinu varbūt atstās dzīvu. Ja vien Rena necentīsies palīdzēt viņam.

Un Vilks? Toraks redzēja, kā Vilks ja vien tas vēl ir dzīvs viņu meklē pārogļotajā Mežā. Pamests un apjucis viņš gaudo pēc sava barabrāļa. Un nesaņem atbildi.

Toraks bezpalīdzīgs ieslīga liesmojošu slāpju jūrā.

Kāds turēja viņa galvu un lēja mutē ūdeni.

Puisis aizrijās un izšļāca siekalas. Mēle bija pietūkuši, un viņš nevarēja ūdeni norīt.

-   Vēl, Toraks lūdzās. Sanāca vienīgi nesakarīga bul­durēšana.

Bērza tāss pie viņa lūpām bija raupja, un pakausi atbalstīja vēsa roka. Ūdens tecēja mutē un atveldzēja viņa miesu, kā plūdi izmērcē saulē izkaltušu zemi.

-   Kā tu jūties? Rena čukstus jautāja.

-    Nav slikti, viņš nogārdza.

Tā nebija taisnība, taču drīz vien viņš patiešām sāka justies labāk. Kamēr Rena ar savu bebra zoba nazīti pār­vīlēja valgus ap Toraka plaukstu locītavām, viņš, aizvēris acis, juta, kā locekļos ieplūst spēks.

-   Vilks, puisis nomurmināja.

-   Es vakar viņu redzēju. Ar Vilku viss ir kārtībā.

-   Paldies Garam. Un kā ar…

-    Arī ar kraukļiem viss kārtībā. Centies apsēsties, mums jārīkojas ātri.