Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

Pirmo reizi mūžā viņš izjuta, kāda ir medījuma nemi­tīgā modrība. Vienu ausi viņš bija pagriezis pret cilvēku, kas kārpījās kvēpos, bet otru bija pieliecis, lai dzirdētu, kā zviedz ķēve, kas dzinās pakaļ savam kumeļam. Viena acs pētīja krastmalu, lai pārliecinātos, vai tur nav mednieku, bet otra nogāzi, kamēr ķēves deguns darīja zināmu katru bara locekļu kustību.

Ķēves dvēseles izrādījās pārsteidzoši stipras, taču ļoti bailīgas, un, kaut gan Toraks gribēja, lai tā uzrikšo kalnā, viņa atteicās to darīt. Viņa bija gudra ķēve un zināja, ka jāizvairās no visa neparastā, un, tā kā neparasts bija uiss, viņa nekustējās no vietas. Viņas bars bija pārdzīvojis ugunsgrēka šausmas, un tagad zirgi atradās melnā Mežā, kur nebija ganību, un tikai ūdens smaržoja tāpat kā agrāk, tāpēc viņa palika tā tuvumā.

Taču svešās dvēseles, kas bija ieperinājušās kaulu sma­dzenēs, darīja viņu nemierīgu. Ķēve sprauslāja un bolīja acis, un satrauktais bars darīja to pašu.

Dvēseļu cīniņā Toraks guva virsroku. Pametis gaisā pakaļkājas, viņš laidās riksī. Viņa četras kājas bez piepū­les dārdināja zemi. Kas par spēku, kas par ātrumu! Dim­dinādams augšup pa nogāzi, viņš juta mežonīga prieka pieplūdumu, un bars viņam sekoja.

Kalna galā viņš pūzdams un elsdams apstājās. Pēc pel­niem smaržojošs vējš spēlējās krēpēs un vēsināja nosvī­dušo kaklu. Viņš iepleta nāsis, lai ieelpotu smaržas.

Gandrīz tūlīt pat viņš saoda vilku.

Atcerēdamās asos ilkņus, kas bija plosījuši viņas sānus, ķēve notrīsēja. Toraks viņu piespieda palikt stāvam. Tad viņš to izdzirdēja: gari stiepts, viļņojošs kauciens. "Es tevi meklēju…"

Tas nebija Vilks.

Vilšanās bija tik liela, ka viņš zaudēja varu pār ķēves garu, un vadone pagriezās un nesās lejup pa nogāzi.

Izlauzusies caur apjukušo baru, tā meklēja drošību pie ūdens.

Uzjundīdama pelnu mākoni, ķēve apstājās. Viņa saoda gaļas smārdu, kuru izplatīja cilvēku elpa. Daži no tiem nēsāja sikspārņu ādas, bet citi zirgu astes. Ķēve bija pārsteigta, bet ne nobijusies. No visiem Meža medniekiem viņu neapdraudēja vienīgi cilvēki.

Nobijies bija Toraks. Viņš redzēja zemē neaizsargātu guļam savu cilvēka ķermeni. Arī mednieki to bija pama­nījuši.

Toraks redzēja, kā tie ar nežēlīgu izteiksmi tetovētajās sejās tuvojas pa gurkstošo, izdegušo zemi. Viņš redzēja, kā Meža Zirgu ģints mednieks viņu pabiksta ar pīķa kātu. Kāds cits viņam iespēra pa sāniem. Toraks sajuta vieglas sāpes.

Tagad jau tie viņu bija ielenkuši un spārdīja un dauzīja. Pēkšņi viņš bija atpakaļ savā ķermenī, un viņu plosīja sāpes. Viņš ievaidējās. Kaut kas iebelza viņam pa galvu.

Pēdējā mirklī, kad Toraks vēl bija pie samaņas, viņš klusi uzgaudoja Vilkam: "Piedod, barabrāli, piedod, ka nespēju tevi atrast!"

"Piedod, Rena!"

DIVDESMIT PIEKTĀ NODALA

Rena tika stumta un vilkta, līdz zaudēja laika izjūtu. Palaikam tie viņu nesa tāpat, palaikam iemeta vienkocī. Vienreiz viņa tika pabarota un padzirdīta.

Rena saoda apsvilušu līķu smaku un saprata, ka viņi nonākuši tukšainē. Tā šķita bezgalīga, taču beidzot atkal kļuva dzirdama pūču ūjināšana un lapu čabēšana.

Pēkšņi viņai tika atsaitētas rokas, no acīm norauts apsējs, un viņa, mirkšķinādama plakstus, stāvēja spilgtā ugunskura gaismā.

Bija nakts. Viņa redzēja plašā aplī saspraustas lāpas. Rena saoda priežu smaržu un dzirdēja upes čalošanu. Sumbri un Lūši bija uzslējuši nometni uguns apļa vienā pusē. Tā vidū atradās tumšsarkans koks. Saknes, stumbrs, zari, lapas viss bija nokrāsots ar okeru. Lai atsauktu uz Dziļo mežu Pasaules Garu, bija upurēts viss dzīvais koks.

Kāds pagrūda Renu uz priekšu, un viņa atradās blakus sprakšķošai lāpai. Viņa izbrīnīta ieraudzīja, ka tur bija

salasījušies ne tikai Sumbri un Lūši. Lāpu apļa pretējā pusē bija vēl viena nometne, kurā, bruņojušies ar cirvjiem un pīķiem, pulcējās tumši apveidi. Viens no tiem tuvo­jās gaismai, un Rena saskatīja, ka bārda un lūpas tam ir nokrāsotas zaļas un seja notetovēta ar lapām. Vīrieša garie, zaļie mati bija sasieti ar zirga astriem, un viņa pie­res apsējs bija brūns. Rena negribēja tam ticēt. Meža Zirgi bija uzslējuši nometni tuvāk par bultas lidojuma attālumu no saviem niknākajiem ienaidniekiem.

Starp Meža Zirgiem vīdēja vēl citi, kas mēnesgaismā bija grūti saskatāmi. To apmetņi bija melni kā nakts, un viņu sejas slēpa ar ogli uzvilktu līniju tīmeklis. Uz to zoda Rena redzēja melnus tetovējumus, kas izskatījās pēc dzelkšņiem. Sikspārņu ģints.

Pretējās puses šķīra divdesmit soļi dūmakainā lāpu gaismā. Bultas bija uzliktas uz loku stiegrām. Rokas žņau­dzīja cirvjus un pīķus.

Sarkanā koka piekājē Rena saskatīja milzīgu augumu brīvi krītošā apģērbā un niknā maskā, kas bija rotāta ar zirgu astēm. Viņai uzmetās zosāda. Tiazi.

Garā piedurkne slēpa viņa kroplo plaukstu, bet otrā rokā viņš turēja smagu zizli, kurā bija iededzinātas spi­rāles.

-   Skatieties, ko es esmu atnesis! Tiazi uzrunāja ģin­tis skanīgā balsī, kuru Rena pēdējo reizi bija dzirdējusi Tālajos Ziemeļos. Es, Meža Zirgu burvis, Sumbru ģintij esmu atnesis pārrunu zizli.

Sumbri nemierīgi sakustējās.