Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

-   Bet tu taču paliki dzīva! puisis sauca. Zibens ļāva tev dzīvot! Tev jāļauj dzīvot arī man! Pārgriez virvi!

Viņa bija aizrāvusies ar stāstīšanu un Torakā neklau­sījās.

-    Uguns viņu padarīja par savējo. Tā pārvērta viņas matus par pelniem. Tā sadedzināja bērnu viņas klēpī. Tā viņu pārvērta… Sievietes degošie pirksti noglāstīja puiša vaigu, un viņas smaids bija mīlīgs un nežēlīgs. Tā pār­vērtīs arī tevi.

Toraks atcerējās Tiazi pārogļojušos upurus, kas karājās kokā.

-    Tu nedrīksti mani šeit atstāt sadegam! viņš lū­dzās.

-    Klausies, kā tā pieņemas spēkā! Sieviete pacēla rokas un sveica uguni. Jo vairāk tā apēd, jo lielāks ir tās izsalkums! Tev tiek parādīts gods. Uguns tevi padarīs par savējo.

Un tad jau viņa bija aizgājusi.

-   Neatstāj mani! Toraks kliedza. Neatstāj mani! viņš lūdzās.

Degošas mizas gabals piezemējās blakus viņa galvai. Visapkārt zem uguns svilinošās elpas locījās koki. Debesis bija pieņēmušas asinssarkana dzintara krāsu. Viņš redzēja, kā no rietumiem tuvojas ugunsgrēks. Toraks atcerējās, ko bija teicis Finkedīns. Tā var ielēkt kokā ātrāk par lāsi, un, kad tas notiek kad tā iemetas zaros -, liesmas šaujas uz visām pusēm. Jūs neticēsiet, cik ātri…

Spožais zvērs aurodams skrēja cauri Mežam ātrāk, nekā Vilks spēja iedomāties. Tas apēda visu: kokus, med­niekus, medījumu. Kur palicis Slaikais Bezastainis?

Vilkam nevajadzēja viņu pamest. Tumšo Kažoku viņš nebija atradis, un tagad viņš nevarēja atrast barabrāli.

Vilks izmisīgi lēkšoja cauri Spožā zvēra kodīgajai elpai. Pretim dimdināja pārbijušos dzīvnieku bars, un viņš tik tikko spēja izvairīties no sabradāšanas. Vilks pārplunkšķinājās pāri mazam ātrajam ūdenim. Viņš joza pa ieplaku un virs galvas, milzīgs kā kalns, rēca Spožais zvērs. Vilka kažoks gruzdēja un acīs koda dūmi. Viņš nedrīkstēja doties tālāk un meklēt barabrāli tieši Spožā zvēra žokļos. Tas ēda visu, tas notiesātu arī Vilku.

Viņš apcirtās un skrēja pa ieplaku atpakaļ, un Spožais zvērs dzinās viņam pakaļ. Tas izlaida mirdzošus nagus. Vilks lēca sānis, lai no tiem izvairītos. Spožais zvērs uzlēca kokā un to apēda. Ievaidējās nākamais jaunais kociņš Vilks paspēja tam paskriet garām, pirms tas saļima, un Spožā zvēra kucēni uzlidoja gaisā, lai mestos virsū citiem kokiem.

Karsti akmeņi koda Vilkam ķepu spilventiņos; viņš skrēja, kā nebija skrējis nekad agrāk, un Spožais zvērs joņoja pakaļ. Tas lidoja, tas lēkāja no koka uz koku, tas pacēlās gaisā virs ūdens. Tas ēda nost Mežu. Neviens ne­varēja glābties.

No piepūles sprauslādams, Toraks pievilkās pie virves un mēģināja vēlreiz pieķerties pie pīlādža. Pirksti aizskāra mizu, taču satvert zaru puisis nespēja. Viņš atkal atkrita atpakaļ.

Toraks mēģināja vēlreiz. Šoreiz viņš zaru satvēra. Viņš pie tā cieši pieķērās. Tam vajadzēja izdoties. Ja ne, gals klāt.

Nopurinājis zābaku no brīvās kājas, Toraks ar basu pēdu atspērās pret pīlādža stumbru un, pa pusei spārdī­damies, pa pusei pievilkdamies, tika līdz zara žāklei. Viņš elsodams gulēja, un zars dūrās viņam vēderā. Beidzot viņš spēja izslieties.

Atpūsties nebija laika. Puisis locījās un gorījās, līdz ar labās kājas palīdzību pieplaka pie zara. Virve, kas turēja kreiso kāju, bija pie stumbra piesieta augstāk, un kāja lempīgi nokarājās.

Kamēr Toraks raustīja cilpu ap potīti, degoši koku mi­zas gabali būkšķēja apkārt kā ugunīga krusa, taču viņa svars virvi ap zābaku bija savilcis neganti stipri un tā nepadevās. Viņš drudžaini darbojās ap mezglu. Labais liels, uz kura viņš bija atspiedies, trīcēja.

Cilpa kļuva mazliet vaļīgāka. Toraks turpināja ap to rosīties. Tā padevās vēl mazliet. To vien viņam vajadzēja. Grozīdams un raustīdams Toraks izvilka kāju no zābaka, izlocījās no cilpas un nolēca zemē.

Pēc izmisīgas ložņāšanas pa paaugu, viņš atrada nazi un piesvempās kājās. Asaras lija aumaļām, un ādu durstīja karstums. Dūmi dienu bija pārvērtuši par nakti.

Garām aizsteidzās stirnu buks. Toraks lēsa, ka tas skrien uz purvaināku vietu, un metās tam pakaļ. Ogles dzēla viņam pēdās. Viņš bija bass. Atgriezties pēc zāba­kiem nebija laika.

Skriedams Toraks pameta skatienu pār plecu. Par ko­kiem garākas liesmas tiecās debesīs. Tādu troksni viņš nekad nebija dzirdējis tas bija kā dārdi no tūkstošiem auļojošu bizonu kājām: tas sagrāba viņa sirdi un nelaida vaļā, tas izsūca gaisu no krūtīm.

Toraks pieplaka pie zemes, lai tiktu pie tīrāka gaisa malka, un, kad atkal piecēlās, dūmi bija tik biezi, ka nekas nebija redzams izstieptas rokas attālumā. Viņš nezināja, kur atrodas, taču saprata nekavējoties jāizlemj, uz kuru pusi skriet, citādi jāmirst.

Skaļš ķērciens!

Kraukļi nebija saskatāmi, taču Toraks dzirdēja, ka tie, lidodami augstu virs dūmiem, viņu aicina. Neko neredzē­dams, viņš sekoja to saucieniem. Lejup gāzās degoši zari. Viņš skrēja iekšā pašā uguns elpā, un koki visapkārt lūza un vaidēja.

Puisis no jauna pameta skatienu atpakaļ. Uguns straume uzslīdēja augšup pa priedi, kas uzsprāga dzirk­steļu pārpilnībā. Debesīs pacēlās mednis, kas tūlīt pat nokrita atpakaļ un atrada nāvi ugunīgajā dvesmā.