Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

Viņš to bija dzirdējis miegā. Tumšais Kažoks bija at­griezusies no Kalniem, tā centās Vilku atrast! Tad viņš pamodās un viņu pārņēma vilšanās. Viņa bija citā īste­nībā, nevis šajā.

Taču Vilks no jauna izdzirdēja gaudošanu. Ļoti klusu un tālu, taču tā bija viņa. Viņas kaucienus Vilks pazītu jebkur.

Elsodams no kvēlas vēlēšanās, viņš lēkšoja cauri Me­žam. Kad atnāca gaisma, viņš ielēca mazā ātrajā ūdenī un pārpeldēja pāri kādam lielākam. Slaikajam Bezastainim būs labi ar kraukļiem. Un Vilks drīz vien atgriezīsies.

Kraukļi, uzbužinājuši cekulus, lidinājās no koka uz koku un ķērca dusmīgus brīdinājuma saucienus.

"No kā šie mani brīdina?" Toraks brīnījās.

Kad viņš atstāja Vējupes krastu un pagriezās uz zieme­ļiem, lai dotos uz Staltbriežu nometni, bija klāt rītausma. Pūta brāzmains vējš, un koki vaidēja. Pieņēmās spēkā ļaunas priekšnojautas: krūtis sažņaudzās un kļuva grūti elpot.

Arī citas radības jutās tāpat. Gaisā laidelējās putni: sīļi, žagatas un vārnas. Tik tikko novirzīdamies no ceļa, lai neuzskrietu virsū Torakam, it kā izvairīdamies no lielāka ļaunuma, garām aizrikšoja staltbriedis. Zēns domāja par Renu un pielika soli.

Priekšā aiz pīlādža parādījās kāds stāvs, un viņš pazina Staltbriežu sievieti, kurai bija ar lūkiem nosaitēta galva. Tā izbijās, bet pēc tam pārvarēja kautrību un skrēja Tora­kam pretim.

-   Beidzot! viņa iesaucās un kautrīgi pasmaidīja. Mēs tevi visur meklējām!

-    Kas vainas? puisis skarbi jautāja. Vai kaut kas atgadījies ar Renu?

-   Viņa ir drošībā kopā ar pārējiem; mēs raizējāmies par tevi. Mēs nezinājām, uz kurieni tu esi devies.

Abi soļoja pa taku: sieviete iepakaļ Torakam, kas stei­dzās pa priekšu. Viņš saklausīja tālīnus pērkona dārdus. Uz lapām noplakšķēja pirmās lietus lāses, un viņš uzvilka kapuci. Kāds sagrāba Toraku aiz potītes un uzrāva viņu augstu gaisā.

Zeme apakšā šūpojās tā, ka kļuva nelabi. Kad apdul­lums mitējās, viņš apjēdza, ka aiz vienas kājas karājas jaunā pīlādzī, kas pirms dažiem mirkļiem bija noliecies līdz zemei.

"Tu, muļļa," Toraks pie sevis nočukstēja. "Visparas­tākā cilpa, un tu iekāpi tieši tajā!"

Naža makstī vairs nebija. Iekritis balandu pudurī, tas bija neaizsniedzams. Puisis nikni uzsauca sievietei, lai nāk un pārgriež virvi.

Tā steidzās pa taku.

-   Tu esi noķerts cilpā, viņa teica.

-    Tas ir acīm redzams! Toraks atcirta. Pārgriez striķi!

Sievišķa rokas nevarīgi karājās gar sāniem.

Vai viņai vispār bija prāts? Dusmās sēkdams, Toraks ieķērās valgā, kas bija cieši savilcies ap viņa kreiso potīti. Puisis ierūcās un atslīga atpakaļ.

-   Pārgriez virvi!

-   Nē, sieviete teica.

Virve čīkstēja. Pa lapām bungoja lietus lāses.

Tikai tad viņš saprata, ka tas nav lietus. Tās bija pelnu pārslas, kas virpuļoja kā netīrs sniegs. Un atspulgs debe­sīs nebija tajā pusē, kur vajadzēja parādīties saulei. Tas atradās nevis austrumos, bet gan rietumos.

-    Ugunsgrēks, viņš sacīja. Mežā izcēlies uguns­grēks.

-   Jā, sieviete teica pārvērstā balsī.

Karādamies ar kājām gaisā, Toraks redzēja, kā tā at­saitē lūkus, kas klāja viņas galvu, un papurina garus, pelnu pelēkus matus.

-   Uguns ir izbēgusi, viņa teica. Tā ēd Mežu. Izre­dzētā to atbrīvoja.

DIVDESMITĀ NODALA

Toraks karājās pie koka kā zivs, kas uzķērusies uz āķa, bet debesis pa to laiku pārņēma spilgti oranža blāzma, kurai nebija nekā kopēja ar saullēktu.

-   Tu nedrīksti mani šeit atstāt sadegam! viņš klie­dza.

-    Tu esi neticīgais, sieviete sacīja. Tu esi lemts ugunij.

-   Kāpēc? Ko es esmu izdarījis? Saliecies uz pusēm, turēdamies pie virves un vilkdamies augšup, viņš pieķērās pie tuvākā zara. Tas nolūza. Savainodams kāju, Toraks atkrita atpakaļ. Ko es esmu izdarījis?

Sieviete bija notupusies un viņu vēroja. Viņas seja bija klāta ar čulgām, un no tās lobījās āda; viņas acīs, kurām trūka plakstiņu, Toraks aiz plānprātības saskatīja viltību.

-    Izredzētā šo uzmana, tā šņāca. Viņa redz, kā tas uguni uzmodina ar akmeni, kā tas to apkauno. Viņa zina.

-   Ko tu gribi?

Sieviete aplaizīja sasprēgājušās lūpas, un Toraks to kaktiņos pamanīja pelnu plēksnes.

-    Kalpot Saimniekam un ar viņa palīdzību no jauna iepazīt uguni. Tik tīri sarkanu, kas visu pārējo dara pe­lēku…

-   Bet Saimnieks taču vēlas valdīt Mežā, puisis elsoja. Viņš negrib, lai tu to iznīcini!

Viņa pasmaidīja.

-   Saimnieks liek uzmanīt neticīgo, bet Izredzētā izdarīs kaut ko vairāk. Viņa to atdos ugunij.

-   Pagaidi! Toraks izmisīgi iesaucās, baidīdamies, ka tā var aiziet. Vai… vai Saimnieks tevi padarīja par Izre­dzēto?

Viņas vaibsti iegailējās kā ogles.

-   Tā bija uguns, sieviete nočukstēja. Skaidrā, dzidrā dienā viņu no debesīm uzmeklēja zibens. Ne pērkona, ne brīdinājuma. Tikai šī apžilbinošā gaisma, spožāka par sauli pašā sirdī. Sieviete pieliecās tuvāk, un Toraks saoda kodīgu elpu. Un tajā mirklī viņa ieraudzīja visu. Kaulus viņas miesā, dzīslas lapās, uguni, kas snauž katrā kokā. Viņa redz patiesību. Viss ir degošs.

Uguns rūkoņa kļuva skaļāka. Caur kokiem plūda dūmi.