Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

Elsodams arvien straujāk, burvis no mieta pagrāba liemeni un izkāpa no ugunskura.

Torakam sareiba galva. Ja pat uguns tam nekait… Viņš nespēja. Viņš nevarēja to izdarīt.

Puisis nolūkojās, kā burvis paceļ nokritušu egli tik viegli, it kā tā būtu zariņš, un atbalsta to pret Dižozola stumbru. Egle bija izrobīta kā trepes. Burvis pa tām uzrā­pās un pakarināja liemeni pie zara. Nokāpis lejā, tas starp Ozola saknēm sameklēja maisu un izvilka no tā vanagu.

Toraku pārņēma nelabums. Vanags bija dzīvs. Kamēr burvis to aiz vienas kājas sēja pie mieta, tas neganti pli­vināja spārnus.

Burvis no jauna sāka griezīgi elsot. Un šoreiz, kad viņš pacēla mietu un apmetnis atklāja viņa apakšdelmus, Toraks ieraudzīja plaukstu ar trim pirkstiem un Ozolu ģints piederības tetovējumu. Āda bija klāta ar neglītām krevelēm. Toraks iedomājās, kā Beils, cīnīdamies par dzī­vību, skrāpē uzbrucēju. Viņa dvēseles kļuva nežēlīgas. Bija pienācis laiks īstenot zvērestu.

Noslaucījis rokas stulpiņos, Toraks uzlika uz stiegras bultu. Viņam vajadzēja iznākt koka priekšā un parādī­ties atklātībā. Viņam vajadzēja Tiazi izaicināt un dot tam iespēju paņemt ieročus. Un tad…

Nešļavu, kas plivināja spārnus, dvēseļēdājs aiznesa līdz ugunskuram, iesprauda tajā mietu un gāja projām.

Toraks to nespēja izturēt. Viņš nomērķēja un izšāva. Bulta ieurbās vanagam krūtīs, un tas saļima pie mieta bez dzīvības.

Burvis lēnām nonema masku un nolika to zemē. Tas pagriezās, un Toraks beidzot ieraudzīja viņa seju. Rūsga­nas krēpes un pinkaina bārda. Vieplis tik bargs kā saulē izkaltusi zeme. Nežēlīgas, zaļas acis.

-    Nu tā, garagājēj! Esi paklausījis manam aicināju­mam.

Toraks iznāca koka priekšā.

-    Paņem ieročus, Tiazi! Tu noslepkavoji manu radi­nieku. Tagad es nogalināšu tevi.

ASTOŅPADSMITĀ NODALA

Toraku no Tiazi šķīra desmit soļi mutuļojošu dūmu.

-    Šoreiz tu no manis neaizbēgsi, puisis sacīja un uzlika uz loka stiegras vēl vienu bultu.

Ozolu burvis pacēla zodu un iesmējās.

-    Es no tevis neaizbēgšu? Tu esi šeit tāpēc, ka es tā gribēju!

Nometis no pleciem apmetni, viņš ar vienu roku drau­dīgi savēcināja pātagu, bet otrā pasvārstīja cirvi. Pletne bija izliekusies kā odze. Cirvis bija lielākais, kādu Toraks jebkad bija redzējis.

-   Brīnījos, kurš man no salām uzdrošinās sekot, Tiazi teica, apļodams plaukstas locītavu un ar pātagu izveicīgi šķeldams gaisu, tāpēc aizsūtīju savu mīlulīti to noskaid­rot. Kopš tu ienāci manā Mežā, es zināju par katru tavu soli, par katru tavu elpas vilcienu. Tagad tas ir beidzies.

-    Nebūs tik viegli, Toraks sacīja un sāniski virzījās gar ugunskuru. Es tevi varēju nobeigt jau Tālajos Zie­meļos. Atceries?

Noplīkšķēja pātaga, kas izrāva Torakam no rokas loku.

-   Es esmu spēcīgāks par tevi! Tiazi uzsauca un iemeta loku liesmās. Skaties! Pat uguns man pakļaujas!

Dūmi aizmigloja puisim skatienu. Kad tie bija izklīduši, Tiazi no viņa stāvēja ne tālāk par diviem soļiem.

-   Un, tā kā Pasaules Gars tevi nodevis manās rokās, burvis turpināja, es pievienošu tavu spēku savam.

Vilkdams laukā aiz jostas aizbāzto cirvi, Toraks no jauna atkāpās aiz ugunskura.

-    Kā Pasaules Gars var būt tavā pusē? Tāpēc, ka tu nogalini medniekus? Tas Garam ļoti patīk?

-   Kad mednieks tiek ziedots ugunij, viņš saņem viscil­denāko nāvi. Šāds ir Ceļš.

Pātaga noplīkšķēja atkal. Toraks izvairījās, un jēlāda trāpīja pa akmeni.

-   Tas nav ģinšu paradums, viņš elsoja, un šis nav tavs Mežs.

-   Es esmu Saimnieks, Tiazi dārdināja. Es pats pa­ņēmu sev Dziļo mežu.

Burvim uz lūpām bija putas, un zaļās acis mirdzēja.

Toraks uz viņu skatījās, un viss kļuva skaidrs.

-    Karš starp ģintīm. Tu to izraisīji. Tu viņus sarīdīji.

Rudajā bārdā pavīdēja dzelteni zobi.

-    Tu saspraudi lāstamietus, Toraks teica un, gan­drīz zaudēdams pamatu zem kājām, kāpās atpakaļ. Tu noslepkavoji Meža Zirgu burvi un nelietībā apvainoji Sum­brus. Tu liki viņiem cīnīties!

»

-   Viņi gribēja cīnīties. Viņiem vajadzēja cīnīties!

Pātaga trāpīja Torakam pa plaukstas locītavu, un viņš

iekliegdamies palaida vaļā cirvi. Puisis mēģināja to pacelt, taču Tiazi bija ātrāks paķēra ieroci un iemeta to uguns­kurā.

-   Ģintis ir vājas, burvis nosprauslājās. Tās ir aiz­mirsušas par Patieso Ceļu, taču es tās apvienošu. Tāpēc Pasaules Gars šo zemi piešķīra man: lai izravētu atšķirības, lai ģintis atgrieztos uz Ceļa! Vairs nekādu ģinšu aizbildņu un burvju! Viens Ceļš. Viens Mežs. Viens vadonis!

Notrausis no uzacīm sviedrus, Toraks izvilka no maksts nazi.

No jauna uzplaiksnīja Tiazi dzeltenīgais smaids.

-   Man nav iespējams nodarīt ļaunumu! Burvis norā­dīja uz āmuļiem, kas karājās viņam uz krūtīm. No ļau­numa mani aizsargā ozola sirds, kas ir nemirstīga! Es esmu neievainojams!

Nazis Torakam rokā drebēja.

-    Bet nāc vien, Ozolu burvis kaitināja, izmēģini savu laimi. Paskatīsimies, vai spēsi mani pieveikt. Vai arī es pieveikšu tevi tikpat viegli kā tavu tēvu un māti…

Skatienu aizklāja sarkanīga migla. Toraks redzēja Tiazi caur asiņainu dūmaku.