Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

Rietēja pusmēness, nebija tālu rītausma. Toraks pielika soli. Pakaļdzīšanās uzjundīja asinis. Viņš jutās ātrs un neuzvarams mednieks, kas tuvojas medījumam. Tam bija jānotiek.

Zēns aizbēg. Tam bija jānotiek.

Trīs dienas un trīs naktis Izredzētā ir vērojusi neticī­gos, kā vēlēja Saimnieks. Meitene iztukšo lāstamieta spēku tik viegli, it kā izlietu ūdeni no dzeramtrauka. Zēns no debesīm ataicina kraukļus un runā ar lielu, pelēku vilku un viņa gars pārmiesojas.

Zēns tic, ka viņš ir viltīgs un spēs izsekot Saimnieku līdz svētajai birzij. Neviens nespēj izsekot Saimnieku. Saimnieks sauc, un citi pakļaujas. Pat uguns pakļaujas Saimniekam.

Saimnieka griba ir jāpilda.

SEŠPADSMITĀ NODALA

Saule jau bija uzlēkusi, un ne Staltbrieži, ne Rena viņam nesekoja. Toraks gandrīz vai vēlējās, lai tie viņu panāktu. Drīz vien nekas viņu vairs nešķirs no atriebī­bas.

Kad iestājās diena, viņš pa taku bija nonācis līdz Vējupei, taču šis ātrais, brūnganais strauts nebūt nelīdzinā­jās tai varenajai upei, par kādu tā bija kļuvusi Skrajajā mežā.

Vilks rikšoja blakus ar nolaistu asti un pieliektu galvu. Pat kraukļi vairs nemetās virsū tauriņiem. Medību trīsas bija guvušas virsroku pār bažām.

Ieleja sašaurinājās, un upe kļuva par trauksmainu straumi. Visu dienu bija pūtis sauss dienvidvējš, taču ta­gad tas bija pierimis līdz čukstiem. Torakam notirpa skausts. Viņi tuvojās Augsto kalnu piekājei.

Vilks apostīja zemes pikuci, kuru bija uzjundījusi zirga kāja. Toraks pieliecās, lai apskatītu garu, melnu astru. Viņam virs galvas spoži zaļas mirdzēja dižskābaržu un

bērzu jaunās lapiņas. Dzeloņplūmju ziedi laistījās kā sniegs. Gaiss bija pilns egļu smaržas un dzīvs no putnu dziesmām: žubītes, ķauķi, strazdi, paceplīši. Pat veroni­kas uz takas bija pārdabiski zilas kā sapnī. Viņš bija sasniedzis Zirgu ieleju.

Vilks pacēla galvu. "Vai turpināsim?"

"Man jāturpina," Toraks viņam atbildēja. "Tev ne. Bīs­tami."

"Ja tev jāturpina, tad arī man."

Plandošu ēnu apņemti, viņi turpināja ceļu.

Toraks ievēroja, ka taku bija minuši daudzi nagi un ķepas, taču neviens zābaks. Medījums no viņa nebaidījās, un puisis iedomājās, ka Zirgu ielejā cilvēkiem aizliegts medīt. Pa zaru, meklēdama skudras, atmuguriski rāpās dzilna. Tā bija tik tuvu, ka Toraks pamanīja garo, pelēko mēli. Pērnās nātres košļāja stirnu buks. Viņš būtu varējis aizskart tā raupjo, brūno kažoku. Puisis uzdūrās meža cūkai, kas centās uziet saknītes; tā, šņukuru nepacēlusi, noskatījās, kā Toraks paiet garām.

Ieplaka sašaurinājās par aizu, un bērzi deva vietu apsū­nojušām eglēm. Vēsma norima. Putni apklusa. To raka soļu troksnis kļuva skaļš. Viņš aizskāra plecu, pie kura parasti mēdza būt ģints aizbildņa ādas gabals. Zem sirds sažņau­dzās baiļu kamols.

Kopš Beila nāves Toraka vienīgais mērķis bija atrast Tiazi. Puisis nebija domājis par to, kas notiks pēc tam. Viņš to zināja. Viņam vajadzēja nogalināt stiprāko cilvēku Mežā.

Viņam vajadzēja nogalināt cilvēku.

Varbūt tāpēc viņš bija pametis Renu: tāpēc, ka negri­bēja, lai viņa to redzētu. Taču viņam Rēnas pietrūka.

Aiz muguras atskanēja spārnu vēdas, un Toraks, cerē­dams, ka tas ir Rips ar Reku, pagriezās. Tas izrādījās zvirbuļu vanags, kas nolaidās uz celma un plucināja krūtis bezgalvainam strazdam.

"Varbūt," puisis iedomājās, "kraukļi ir aizlidojuši tāpēc, ka tie zina, ko es gatavojos darīt?"

Taču kopā ar viņu joprojām bija Vilks. Tas palūkojās Torakā, un viņa dzintardzeltenās acis bija pilnas ar tīru, noteiktu ceļveža gaismu. "Neej."

"Man jāiet," Toraks atbildēja.

"Tas ir slikti."

"Es zinu. Man jāiet."

Saule slīdēja zemāk, un koki sakļāvās. Upe pazuda, taču Toraks dzirdēja, kā tā šalc pazemē. Beidzot tā nebija dzirdama arī tur.

Viņam blakus aizripoja akmens. Kad tas apstājās, klu­sums uzbangoja tā, it kā būtu dzīvs.

Taka pagriezās, un viņa priekšā biedējoši tuvu pacēlās Kalni. Aizas sienas ieliecās un aizsedza gaistošo gaismu. Priekšā visgarākie akmeņozoli, kādus Toraks bija redzējis, viņu brīdināja doties atpakaļ. Aiz tiem, kā viņš zināja, slēpās svētā birztala Meža sirds.

Dažas vietas glabā atbalsis; citām piemīt pašām savs gars. Šīs vietas dvēseli Toraks juta kā klusu zumēšanu savos locekļos. No maisiņa viņš izņēma mātes zāļu ragu. Viņš iekratīja saujā okeru un mazliet uzzieda uz vaigiem un pieres. Šķita, ka rags vibrē, tāpat kā viņa kaulu smadzenes.

Vilks ar degunu pieskārās Toraka plaukstai. Ausis tas bija pieglaudis. Viņš vairs nebija ceļvedis. Viņš bija izbijies Toraka barabrālis.

Puisis nometās ceļos, maigi uzpūta viņam uz purna elpu un sajuta dzīvnieka ūsu kutināšanu un tā saldo, tīro smaržu. Tālāk viņš Vilku nedrīkstēja laist. Tas bija pārāk bīstami. Viņam tas bija jāpaveic vienam. Neieredzēdams apjukumu, kādu izraisīja viņa paziņojums, Toraks pavē­lēja Vilkam pazust.

Tas neklausīja.

Toraks atkārtoja pavēli.

Vilks sāka mest lokus. "Tev nevajag medīt Sakosto!"

"Ej!" zēns uzstāja.

Vilks ar ķepu pieskārās viņa ceļgalam. "Briesmas!" Uf!

Toraks nocietināja sirdi. "Ej!"

Vilks nemierpilns iesmilkstējās un ieskrēja Mežā.