Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

-    Vai tad ne? Dziļā meža ģintis pēc sērgas un dēmo­niskā lāča plosīšanās vairs neuzticas Skrajā meža ģintīm. Ja Lašu ģints dosies uz Dziļo mežu, tā būs kā dzirkstele, kas aizdedzina posu. Finkedīnu pārņēma sāpju lēkme, un viņš satvēra smailītes malu. Uzklausi mani, Torak! Atrodi Staltbriežu ģinti. Viņi tev palīdzēs tavas mātes dēļ. Ja nevari atrast viņus, sameklē Sumbru burvi. Viņa ģints ir rīkojusies mežonīgi, taču esmu pārliecināts, ka tas nav darīts ar viņa ziņu. Es viņu pazīstu. Sumbru burvis ir labs cilvēks.

Atgriezās Gaups, kas dega nepacietībā doties ceļā, un Toraks palīdzēja viņam ierausties laivā.

-  Atrodi savas mātes ģinti, Finkedīns atkārtoja. Līdz tam laikam slēpies. Ja vari, rāpies kokos; Dziļajā mežā cilvēki ir kā brieži tie reti skatās augšup. Un nedari pāri melnajiem meža zirgiem. Melnie ir svēti. Tiem aizliegts pat pieskarties.

Pēc tam viņš izdarīja kaut ko tādu, ko nebija darījis nekad agrāk. Finkedīns satvēra Toraka roku.

Puisis nespēja parunāt. Tāpat bija rīkojies tētis, kad gulēja uz miršanu.

-   Torak… Zēnu durstīja zilās acis. Tu vēlies atrieb­ties. Taču neļauj atriebībai pārņemt garu.

Gaups ar airi atstūmās no krasta, piespiezdams Toraku palaist vaļā audžutēva roku.

-   Atriebība dedzina, Finkedīns teica, kad upe nesa viņu projām. Tā izdedzina tavu sirdi. Tā padara sāpes vēl stiprākas. Neļauj tam atgadīties ar sevi.

Rena bija skrējusi augšup pa nogāzi uz apmetnes pusi. Viņa nespēja noskatīties, kā Melnupe aiznes tēvoci.

Pēc tam viņa pārdomāja un skrēja atkal lejup. Viņa nokavēja. Finkedīns jau bija gabalā.

Rena apjukusi atgriezās miteklī. Viņa uzmeta plecos guļammaisu, loku un bultu maku un nobradāja uguns­kuru. Meitene centās sev iedvest, ka Gaups Finkedīnu bez sarežģījumiem nogādās atpakaļ pie ģints. Taču patie­sībā viss kas varēja gadīties. Finkedīns varēja nomirt no drudža, vai arī viņam varēja sākties iekšēja asiņošana. Gaups varēja viņu pamest. Tad Rena tēvoci nekad vairs neredzētu.

Kad viņa sasniedza upi, Toraka tur vairs nebija droši vien viņš bija aizgājis pēc otras smailītes. Rena nespēja nostāvēt mierā, tāpēc ar troksni nometa guļammaisu un sāka klumburot pa taku, kas veda uz Dziļo mežu.

Meitene apstājās netālu no lielajām, robainajām klin­tīm. Migla bija izklīdusi, un tās mirguļoja saulē. Pa kreisi no viņas alkšņi un bērzi uz nogāzes čukstēja noslēpumus. Pa labi viltīgi līkumoja Melnupe. Divdesmit soļus tālāk uz priekšu slējās Dziļā meža egles, kas gainīja viņu atpakaļ. Tās bija garākas nekā to Skrajā meža māsas, un zem egļu sūnainajām rokām nepārtraukti kustējās ēnas.

Toraks jau vienreiz bija sasniedzis Dziļā meža robežu, taču Rena tam tik tuvu nekad nebija nokļuvusi. Tas bija biedējošs.

Dziļajā mežā viss bija citādi. Koki tajā bija modrāki, ģintis aizdomu pilnas; runāja, ka Dziļajā mežā patvērušās būtnes, kas visur citur sen vairs nebija sastopamas. Un vasarā tur pa ielejām kā garš vīrs ar brieža ragiem uz pieres klejoja Pasaules Gars.

Nezin no kurienes, sabiedēdami Renu, metās lejā Reka un Rips. Pēc mirkļa tie, brīdinoši ķērkdami, pazuda debesīs.

Rena nespēja saskatīt neko sliktu, taču visādam gadī­jumam nogāja no takas un apstājās aiz kadiķa krūma.

Dziļā meža malā zem eglēm saplūda ēnas, kas kļuva par cilvēku. Pēc tam par vēl vienu. Un vēl vienu.

Rena aizturēja elpu.

Mednieki parādījās bez skaņas. To pītais apģērbs bija izraibināts ar zaļiem un brūniem lāsumiem, ka izskatījās kā lapas Meža paaugā; Rēnai bija grūti atšķirt, kur bei­dzas cilvēki un kur sākas koki. Katram medniekam ap pieri bija zaļš apsējs viņa nespēja atcerēties, kurām ģin­tīm tāds bija paredzēts, un ikviens bija pārklājis galvu ar smalku, zaļu tīklu. Šiem medniekiem nebija sejas. Tie neizskatījās pēc cilvēkiem.

Viens no viņiem pacēla roku, un viņa zaļi krāsotie pirksti pārējiem rādīja sarežģītu signālu, kas Rēnai nebija sapro­tams. Visi devās augšup pa nogāzi pa kreisi no viņas.

Kāds mednieks pagāja garām dažu soļu attālumā no vietas, kur bija sarāvusies Rena. Viņa redzēja plāno slā­nekļa cirvi un garo, zaļo loku. Viņa saoda tauku un pelnu smārdu un pamanīja zem tīkla gailam acis. Vietā, kur vajadzēja atrasties mutei, tīkls viļņojās.

No Dziļā meža iznira vēl viens mednieks ar aizklātu seju tas nesa pīķi. Apstājies piecus soļus no Rēnas, tas trieca ieroci zemē ar tādu spēku, ka tā nodrebēja.

Galvas augstumā pie pīķa bija piesiets lapu saišķis, un Rena pazina indīgo nakteni. No tā nokarājās kāds tumšs priekšmets plaukstas lielumā.

Mednieks papurināja pīķi, lai pārliecinātos, vai tas ir kārtīgi iesprausts, un iegāja atpakaļ Dziļajā mežā.

Rēnai kļuva nelabi.

Priekšmets, kas karājās pie šķēpa, bija plauksta. Tā bija Gaupa delna.

Lāstamieta nozīme bija nepārprotama. Ceļš slēgts.

Rena nespēja novērst skatienu no plaukstas. Viņa iztē­lojās sevi Gaupa vietā. Dzīvot un nekad vairs neizmantot loku…

Pa labi kaut kas sakustējās.

Viņai salēcās sirds.

Pa taku uz viņas pusi nāca Toraks.

DEVITA NODALA

Renai pa sāniem plūda sviedri.