Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

-   Šie parūpējušies par to, lai tu izdzīvotu, Rena sacīja. Tie piededzinājuši ievainojumu ar karstu akmeni, lai tu nenoasiņotu.

-   Vai man viņiem par to būtu jāpateicas? Gaups jau­tāja.

-    Kā būtu, ja tu pateiktos Rēnai par tava stumbeņa apkopšanu? Toraks jautāja.

Gaups uz puisi pikti paskatījās. Viņš pat nebija patei­cies Torakam par to, ka tas viņu atveda uz nometni un pabaroja un padzirdīja. Un Torakam nepalika nepamanīti pelni uz viņa zābaka papēža.

Taču skaļi Toraks jautāja:

-   Kad biji Dziļajā mežā, vai neredzēji vīru vienkocī? Lielu, ļoti stipru vīru.

-   Kāda man gar to daļa? Gaups atcirta. Es mek­lēju savu bērnu! Četras vasaras vecu meiteni, kuru šie aizveduši!

Toraks uzmeta skatienu Rēnai. Viņa domāja par to pašu. Dvēseļēdāji zog bērnus, lai iemitinātu tajos dēmo­nus. Lai izveidotu tokorotus.

Finkedīns pagrozījās. Toraks manīja, kā joņo Kraukļu vadoņa domas.

-   Nocirst plaukstu, viņš teica. Tas ir sods, kas bija izplatīts grūtajos laikos pēc Lielā viļņa. Ģintis to sen jau ir aizliegušas. Kas tev to nodarīja?

-   Vīri no Sumbru ģints.

-Ko? Finkedīns negribēja ticēt savām ausīm.

-   Sākumā es domāju, ka viņi grib man palīdzēt. Viņi mani pabaroja. Ļāva atpūsties pie ugunskura. Pēc tam viņi teica, ka es esot uz vienu roku ar Meža Zirgiem. Apsūdzēja mani par to, ka es esot nozadzis bērnu viņiem.

"Vēl kāds nozagts bērns," Toraks nodomāja. Tiazi traukšanās uz Dziļo mežu sāka izskatīties pēc kaut kā cita.

-    Viņi sacīja, ka to esot sākuši Meža Zirgi, Gaups turpināja. Meža Zirgi iesprauduši lāstamietu un paziņo­juši, ka apgabals starp Melnupi un Vējupi pieder viņiem. Sumbri mietu sadedzināja. Pēc tam saslima un nomira Meža Zirgu burvis, un jaunais burvis mirušā miesā atrada šautriņu. Tagad ģintis ir nostājušās cita pret citu. Visiem jāvalkā pieres apsēji: Sumbriem un Lūšiem tie ir zaļi, bet Meža Zirgiem un Sikspārņiem brūni.

Viņš ar aizdomām pašķielēja uz Toraka briežādas apsēju.

-   Kad tu biji pie Sumbriem, Toraks tincināja, vai neredzēji starp viņiem milzīga auguma vīru?

-    Kāpēc tu neliecies mierā? Gaups nevarēja saprast. Viņš neveikli rāpās uz izejas pusi. Esmu izniekojis pie­tiekami daudz laika. Man jāatved mana ģints. Mēs viņus piespiedīsim atdot meiteni!

-   Gaup, pagaidi! Finkedlns pavēlēja. Mēs brauksim kopā. Tu un es.

Rena un Toraks uz viņu paskatījās. Tāpat kā Gaups.

-    Mēs atradīsim tavu ģinti, Kraukļu vadonis sacīja, un atradīsim manējo. Mēs atgūsim tavu meitu bez turp­mākas asinsizliešanas.

-   Kādā veidā? Gaups vēlējās zināt. Viņi neklausīs, vini nav tādi kā mēs.

-   Gaup! Finkedīns sacīja stingrā balsī. Mēs rīkosi­mies tieši tā, kā es teicu.

Gaupam saguma pleci. Pēkšņi viņš bija vienīgi ievai­nots cilvēks, kuram vajadzīgs kāds, kas izlemtu viņa vietā.

Pēc tam viss notika ātri. Toraks atnesa vienu no smai­lītēm un kopā ar Renu palīdzēja Finkedīnam nokļūt līdz upmalai. Rena tēvoci iekārtoja laivā pēc iespējas ērti un iedeva viņam līdzi vītola lūkus, kurus pakošļāt pret dru­dzi, un lazdu riekstus, lai viņš nezaudētu spēku. Toraks redzēja, ka viņa ir noraizējusies līdz nelabumam.

-    Kā tu to spēsi? meitene jautāja Finkedīnam, kad Gaups viņus nevarēja dzirdēt.

-   Mēs laidīsimies lejup pa upi, viņš atbildēja. Strau­me mūs aiznesīs.

-   Un ja nu Gaups savārgst un vairs nespēj paairēt?

-    Ar viņu viss būs kārtībā, sacīja Toraks. Tu esi labāka dziedniece, nekā spēj iedomāties.

-    Tu tā saki vienīgi tāpēc, ka gribi, lai Finkedīns aiz­brauc, Rena atcirta. Tāpēc, ka tad tev nekas netraucēs medīt Tiazi.

Toraks neatbildēja. Viņai bija taisnība.

Rena uzmeta viņam skatienu un soļoja uz laivu.

-   Es braukšu kopā ar jums, viņa teica Finkedīnam.

-    Nē, audžutēvs sacīja. Torakam tu esi vajadzīga vairāk.

Puisis bija pārsteigts.

-   Tu ļauj viņai palikt ar mani? Pēc tam kad es nepa­manīju lamatas un jūs manis dēļ gandrīz aizgājāt bojā?

-   Tu pieļāvi kļūdu, Finkedīns teica. Turpmāk esi piesardzīgāks.

-   Bet tu taču tik tikko vari paiet! Rena iesaucās. Ja nu kaut kas atgadās! Ja nu… Viņa nespēja sevi piespiest turpināt.

-   Rena, Kraukļu vadonis sacīja. Vai tad tu neredzi, ka uz spēles tagad likts kaut kas vairāk nekā es, tu vai Toraks? Tiazi neslēpjas Dziļajā mežā vienkārši tāpat viņam kaut kas ir padomā. Toraka sūtība ir to pārtraukt. Viņam būs vajadzīga tava palīdzība.

Viņš runāja tonī, kas necieta iebildumus, un Rena nestrīdējās. Nespēdama noskatīties, kā tēvocis aizbrauc, viņa drīz vien aizskrēja.

-   Ko tu darīsi? Toraks jautāja audžutēvam, kad viņa bija prom.

-   Centīšos novērst karu, Finkedīns atbildēja.

Karš. Toraks nemaz īsti nezināja, kas tas ir.

-   Tu domā, ka ir jau tik slikti?