Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

Kad smailītes atkal bija ūdenī, viņa uzstāja, ka sēdēs priekšā. Rēnai bija apnicis skatīties Torakam mugurā un prātot, par ko viņš domā. Bez šaubām, par to, kā atrast Tiazi. Bet ko gan viņš darītu, Rena brīnījās, ja tas izdo­tos? Ģinšu likums aizliedz cilvēku nogalināt bez brīdi­nājuma, tātad Torakam nāktos Ozolu burvi izaicināt uz cīņu. No šīs domas viņa satrūkās. Toraks bija spēcīgs un diezgan labi prata cīnīties, taču viņam vēl nemaz nebija piecpadsmit vasaru. Kā gan viņš tiktu galā ar stiprāko vīru Mežā?

-    Rena? viņš uzrunāja meiteni, likdams tai salēk­ties.

Viņa pagriezās.

-   Ja kāds guļ, tu vari pateikt, vai viņš sapņo? Es do­māju paskatoties uz viņu.

Rena vēroja Toraku. Lūpas bija sakniebtas, un viņš vairījās no draudzenes pētošā skatiena.

-   Ja tu sapņo, tev zem plakstiem kustas acis, viņa teica. Tā saka Seiuna.

Puisis palocīja galvu.

-   Ja redzēsi mani sapņojam, vai pamodināsi?

-   Kāpēc? Torak, ko tu nosapņoji?

Viņš papurināja galvu. Toraks bija kā vilks: ja negribēja kaut ko darīt, piespiest viņu nebija iespējams.

Rena tomēr mēģināja.

-   Ko tu redzēji? Kāpēc tu man nevari pastāstīt?

Toraks atvēra muti, un uz mirkli viņai šķita, ka pui­sis sāks runāt. Tad Torakam iepletās acis, un, sagrābis Renu aiz kapuces, viņš meiteni norāva garšļaukus ar tādu sparu, ka viņa pret laivas malu apdauzīja deniņus.

-   Ak! viņa iebļāvās. Ko tu…

-   Finkedīn, gulsties! Toraks tajā pašā laikā iekliedzās.

Kamēr Rena centās izslieties, kaut kas nošņāca viņai

virs galvas. Viņa redzēja, kā Finkedīns izvelk nazi un cērt; viņa redzēja, kā Vilks iesmilkstas un palecas gaisā, it kā šim būtu iedzēlis sirsenis. Viņa redzēja, kā pārtrūkst un, nevienam nenodarīdama ļaunumu, ūdenī iekrīt aukla tik tieva kā tīmekļa pavediens.

Iestājās saspringts klusums. Rena pieslējās sēdus un berzēja deniņus. Toraks iestūrēja laivu upes vidū un no­ķēra auklas galu.

-   Tā bija nospriegota kā loka stiegra, viņš teica.

Neko vairāk Torakam nenācās sacīt. Smailītes bija trau-

kušās pret izturīgu cīpslu auklu, kas stiepās starp kokiem upes pretējos krastos. Galvas augstumā.

Rena aptaustīja sev kaklu. Ja Toraks viņu nebūtu no­gāzis, aukla būtu viņai pārgriezusi rīkli.

-   Šis zina, ka šim tiek sekots, Finkedīns sacīja, pieīries blakus.

-    Bet varbūt viņš nezina, ka tas ir Toraks, Rena bilda.

-    Kāpēc tu tā saki? puisis gribēja zināt.

-   Ja zinātu, viņa teica, vai viņš vēlētos tevi noga­lināt? Viņam vajadzīgs tavs spēks.

-   Varbūt, bet varbūt arī ne, sacīja Finkedīns. Tiazi ir augstprātīgs. Vairāk par visu viņš uzticas savam spē­kam. Un viņam pieder uguns opāls. Varbūt Tiazi uzskata, ka viņam nav vajadzīgs garagājēja spēks. Un, ja tā ir, Kraukļu vadonis piebilda, tad viņam vienalga, ko noga­lināt.

sestā nodala

cīpsla Vilkam bija savainojusi priekškāju. Tā maz­liet asiņoja, bet viņam nesāpēja, taču Toraks uzstāja, ka pušums jāapstrādā ar pelašķu un kaulu smadzeņu ziedi, kuru viņš Rēnai lika pagatavot no ārstniecības līdzekļu kulītē sadabūtajām sastāvdaļām.

Viņš, vienalga, to nolaizīs, meitene sacīja, un Vilks tūlīt pat tieši to izdarīja.

Torakam bija vienalga. Vismaz viņš jutās drusku labāk, pat ja Vilkam no šādas ārstēšanas ne silts, ne auksts.

Viņš gandrīz nepamanīja cīpslu. Ko tad, ja viņš patie­šām to būtu palaidis garām un viņa kļūdas dēļ būtu cie­tusi Rena vai Finkedīns? Torakam sagriezās vēderā jau no šādas domas vien. Atliek pieļaut vienu kļūdu, vienu vienīgu, un visu atlikušo dzīvi tu cietīsi no tās sekām.

Notupies ūdensmalā, Toraks samīcīja riekšu ziepjusaknes lapu zaļā masā un nomazgāja rokas.

Puisis pacēla skatienu un ieraudzīja, ka viņu vēro Fin­kedīns. Viņi bija divi vien. Vilks seklumā remdēja slāpes, bet Rena vēl bija laivā.

Finkedīns uz Toraka plaukstām iztukšoja dzeramtrauku.

-   Par mani neuztraucies, viņš teica.

-    Bet es uztraucos, Toraks sacīja. Seiuna runāja to, ko domāja.

Kraukļu vadonis paraustīja plecus.

-     Pareģojumi. Tu nedrīksti dzīvot, domādams par to, kas varētu atgadīties. Viņš paņēma dzeramtrauku. Iesim!

Viņi līdz vēlam vakaram sekoja Vilkam, kas skrēja gar Melnupes krastu, tad zem smailītēm izgulējās un pirms ausmas devās tālāk. Kad pienāca pusdienlaiks, Mežs sa­biezēja. Krastos drūzmējās ar pilošām usnejām [1] noaugu­šas modras egles, un pat koki, kuri vēl nebija salapojuši, izskatījās piesardzīgi. Vējā čabēja pērnās ozolu lapas, un ošu pumpuri spīdēja kā mazi, melni pīķi.

Beidzot priekšā parādījās kalni, kas robežojās ar Dziļo mežu. Toraks tos bija sasniedzis pirms divām vasarām, taču toreiz viņš atradās vairāk uz ziemeļiem. Šeit tie bija stāvāki un akmeņaināki: stateniskas pelēku klinšu sienas, kas bija izrobītas un iešķeltas kā ar milzīgu cirvi. Tetera klaudzošie saucieni atbalsojās kā ripojošu akmeņu duna.

Kad gaisma sāka izplēnēt, Vilks ielēca upē un pārpel­dēja tai pāri. Ticis ziemeļu krastā, viņš kārtīgi nopurinājās un devās tālāk. Pēkšņi viņš atgriezās pa savām pēdām un sāka ošņāt dubļus.