Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

-   Paveiksim gan, viņa tiepās. Finkedīns nopūtās.

-   Tu taču zini, ka kopš pagājušās vasaras starp Sumbru un Meža Zirgu ģintīm valda nesaskaņas. Viņi pie sevis nelaidīs svešiniekus. Taču mani viņi pazīst…

-    Nē! Rena iesaucās. Seiuna zina! Vina nekad nekļūdās.

Kraukļu burve papurināja galvu un čērkstoši nopū­tās.

-   Ak, Finkedīn…

-   Torak, pasaki viņam! Rena lūdzās. Pasaki, ka mēs to varam paveikt bez viņa.

Bet Toraks paņēma kuli ar pārtikas krājumiem un vai­rījās viņai ielūkoties acīs.

-   Nāc, viņš nomurmināja. Mēs zaudējam laiku. Finkedīns izņēma Rēnai no rokām otru somu.

-    Iesim! viņš teica.

piektā nodala

Vilks skrēja pa smakas pēdām.

Viņam apkārt no ilgā miega modās Mežs, un medījums bija kārns, jo visu ziemu bija kašņājis nost Spožo-mīkstoaukstumu, lai tiktu pie barības. Vilks izbiedēja alni, kas skrubināja kalnu kļavas sulīgo mizu. Pulciņš ziemeļbriežu apjauta, ka Vilks tos nemedī, un, galvas pacēluši, norau­dzījās, kā viņš aizsteidzas garām.

Vilks neieredzēja smaku, kas virmoja degungalā. Pirms daudzām gaismām un tumsām ļaunais bezastainis bija viņu iesprostojis šaurā akmens midzenī un apsaitējis viņa purnu, lai Vilks nevarētu pagaudot. Sliktais bezastainis viņu badināja un uzkāpa uz astes, un, kad Vilks sāpēs iekaucās, tas smējās. Pēc tam viņš uzbruka Vilka barabrālim. Vilks lēca sliktajam bezastainim virsū, sakampa žok­ļos vienu spalvaino priekšķepu un nokraukšķināja kaulus un garšīgo, sulīgo miesu.

Vilks pielika soli. Viņš nezināja, kāpēc meklē Sakosto, vilki nemedī pat sliktos bezastainus -, taču zināja, ka jāseko.

Smaka sabiezēja. Cauri vēja, bērzu un putnu balsīm Vilks dzirdēja, kā bezastainis ar nūju kulsta ūdeni. Viņš saoda, ka bezastainim nav suna.

Tad Vilks to ieraudzīja.

Sakostais slīdēja pa ūdeni ozola stumbrā. Vilks pama­nīja iemirgojamies lielo akmens nagu, kas karājās tam pie sāniem. Viņš saoda egles asinis, ziemeļbriežu ādu un savādu, biedējošu Spožo-zvēru-kas-karsti-kož.

Vilku sagrāba bailes. Sakostais sēdēja bez baiļu un iz­baudīja savu spēku. Viņš bija ļoti, ļoti stiprs. Viņam neuz­drīkstējās uzbrukt pat Spožais-zvērs-kas-karsti-kož. Vilks to zināja, jo bija redzējis, kā bezastainis iebāž priekšķepu Spožajam-zvēram tieši zobos un nesakostu to izvelk atkal laukā.

Daudzu skrējienu attālumā smalki un klusi iegaudojās putna kauls, ar kuru Slaikais Bezastainis un baramāsa mēdza saukt Vilku.

Viņš nezināja, ko darīt. Vilks ilgojās doties pie viņiem, taču tas nozīmētu griezties atpakaļ.

Putna kauls turpināja aicināt.

Sakostais turpināja slīdēt pret straumi pa ātro ūdeni.

Vilks nezināja, ko darīt.

Tu ļāvi viņam aizbēgt! Toraks kliedza, būdams tik nikns, ka aizmirsa runāt vilku valodā. Viņš tev bija tieši degungalā, bet tu ļāvi viņam aiziet!

Vilks iežmiedza asti kājstarpē un pašāvās aiz muguras Finkedīnam, kas, nometies uz ceļgaliem, kurināja uguns­kuru.

-   Torak, pārtrauc! Rena iesaucās.

-   Bet viņš bija tik tuvu!

-    Es zinu, bet tā nav Vilka vaina. Es esmu vainīga!

Toraks pagriezās pret Renu.

-   Es pasaucu Vilku, viņa teica. Tā ir mana vaina, ka viņš ļāva Tiazi aiziet.

Viņa atlieca pirkstus, un Toraks ieraudzīja mazo rubeņa kaula stabulīti, kuru viņš draudzenei bija iedevis pirms divām vasarām.

-   Kāpēc? viņš prasīja.

-   Es par viņu uztraucos. Bet tev… izskatās, ka tev ir vienalga.

Puisis saniknojās vēl vairāk.

-    Protams, arī es par viņu raizējos! Kā lai es neuz­trauktos par Vilku?

Vilks Finkedīnam aiz muguras pieglauda ausis un ne­droši paluncināja asti.

Toraku pārņēma nožēla. Kas ar viņu bija noticis?

Vilks tik priecīgs bija iejoņojis nometnē un lepni pa­stāstījis, ka pametis Sakostā pēdas, kolīdz izdzirdējis Toraka saucienu. Viņš bija apmulsis, kad Toraks zaudēja savaldīšanos. Vilkam nebija ne jausmas, ko viņš izdarījis nepareizi.

Toraks noslīga ceļos un pa pusei ieņurdējās, pa pusei iesmilkstējās. Vilks metās viņam klāt. Toraks iegremdēja seju viņa skaustā. "Piedod!" Vilks nolaizīja viņam ausi. "Nekas."

-   Kas ar mani ir noticis? Toraks nomurmināja.

Finkedīns, kas šo jūtu uzplūdu neņēma vērā, lika viņam

atnest ūdeni. Rena vienīgi nikni nolūkojās.

Puisis paķēra dzeramtrauku un skrēja uz upmalu.

Visu vakara cēlienu un nākamo rītu viņi bija pavadī­juši, airēdamies pret straumi pa Aļņupi un apstādamies atpūsties vien dažu īsu brīdi, un tagad ceļinieki atradās netālu no krācēm, kur kopā saplūst Platupe un Melnupe. Divreiz viņi bija satikuši medniekus, kas redzējuši lielu vīru iramies augšup pret straumi.

"Viņš izslīd no rokām," Toraks domāja. Atkritis uz bluķa, puisis nikni raudzījās uz upi.

Diena bija brāzmaina, un Mežs šķita esam ar sevi ne­mierā. Zēli bauroja pamests alnēns. Pretējā krastā pēr­najos meldros ar priekšķepām viens otru iekaustīja divi zaķi.