Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

-   Man vienalga. Viņš nogalināja manu radinieku. Un es nogalināšu viņu. Un necenties mani pierunāt pagulēt un doties ceļā no rīta.

-   Es jau nemaz negatavojos to darīt, viņa aizkaitināta sacīja. Gribēju teikt, ka jāsadabū kādi krājumi.

-  Nav laika. Viņš jau ir divu dienu gājuma mums priekšā.

-   Un būs vēl vairāk, Rena iedzēla, ja mums nepār­traukti nāksies apstāties, lai medītu!

Kad Rena sasniedza telti, kuru dalīja ar Seiunu, un ieraudzīja pazīstamās ziemeļbriežu ādas, viņa apstājās kā zemē iemieta. Mazāk nekā pirms mēneša viņa atstāja šo mitekli un skrēja uz smailīti, lai būtu kopā ar Finkedīnu un Toraku, lai atkal satiktu Beilu.

Meitene aizvēra acis. Viņa atcerējās, kā bija neticēdama skatījusies uz tā salauzīto ķermeni. Uz nedzīvajām, gaiš­zilajām acīm. Uz pelēko masu, kas klāja akmeņus. "Tās ir viņa domas," viņa bija sev sacījusi. "Viņa domas, kas iesūcas ķērpjos."

Viņa to redzēja nakti un dienu. Rena nezināja, vai tāpat jūtas ari Toraks; ja viņš vispār kādreiz runāja, tad vienīgi par to, kā atrast Tiazi. Izskatījās, ka bēdām viņa sirdī nav palikusi vieta.

Rēnai aiz apkakles līda migla, un viņa nodrebēja. Viņa bija nogurusi un stīva no atpakaļceļa, bēdu pārņemta un vientuļa. Meitene nebija domājusi, ka var justies tik vien­tuļa starp cilvēkiem, kurus mīlēja.

Šur tur tumsā parādījās un atkal izgaisa mednieki. Rena iztēlojās, kā Tiazi priecājas par uguns opālu. Vīrs, kuram sagādāja patiku citu cilvēku ciešanas. Kurš dzīvoja vienīgi tāpēc, lai valdītu.

Kraukļu burve bija sarāvusies zem appelējušas aļņādas. Pa ziemu viņa bija sažuvusi tiktāl, ka sāka Rēnai atgādināt tukšu ādas dzeramtrauku. Burve reti kad aiz­kliboja tālāk par mēslu kaudzi, un, kad Kraukļi pārvietoja nometni, viņi Seiunu nesa uz nestuvēm. Rena prātoja, kas tur pie dzīvības šo sačervelējušos sirdi un cik ilgi tā vēl nepārstās pukstēt. Seiunas elpa jau oda pēc Kraukļu kapulauka.

Cenzdamās burvi nepamodināt, Rena savāca savu mantību un salika pārtikas krājumus sumbra zarnu kulēs. Grauzdēti lazdu rieksti, kūpināta zirggaļa, retēja saknes milti, kaltētas brūklenes Vilkam.

Aļņāda sakustējās.

Rēnai pamira sirds.

Zem zvērādas parādījās plankumains pauris, un Renu cieši uzlūkoja Kraukļu burves krama cietais skatiens.

-    Tā, tā, Seiuna sacīja balsī, kas atgādināja nokal­tušu zaru grabēšanu. Dodies projām. Droši vien zini, uz kurieni viņš aizgājis.

-   Nē, Rena sacīja. Seiuna allaž prata ar putna nagam līdzīgo pirkstu uzspiest uz vārīgas vietas.

-   Bet Mežs ir plašs… Tev vajadzēja pacensties uzzināt, uz kurieni viņš devies.

Viņai bija prātā burvestības. Rena ciešāk satvēra ku­les.

-    Nē, viņa nomurmināja.

-    Kāpēc?

-    Es nespēju.

-   Bet tu to proti.

-    Nē, neprotu. Pēkšņi meitene bija tuvu asarām. Man vajadzēja prast ielūkoties nākotnē, viņa sacīja nožēlas pilnā balsī, taču es nemācēju paredzēt viņa nāvi. Kāds labums būt par burvi, ja es nespēju to paredzēt?

-   Tu pārvaldi burvestības, Seiuna nočērkstēja, bet vēl neesi burve.

Rena pamirkšķināja plakstus.

-   Kad būsi burve, tad zināsi. Taču līdz tam to varbūt zinās tava mēle.

"Mīklas," Rena pikti nodomāja. "Kāpēc vienmēr mīk­las?"

-   Jā, mīklas, Seiuna sacīja un iesēcās tā, ka šo skaņu gandrīz varēja uzskatīt par smiekliem. Mīklas, kas tev jāatmin! Viņa brīdi klusēja, lai atgūtu elpu, bet tad tur­pināja: Es zīlēju uz kauliem.

Telts ieejā parādījās Toraks un uzmeta Rēnai nepacie­tīgu skatienu.

Viņa tam pamāja ciest klusu.

-    Ko tu redzēji? viņa jautāja Seunai.

Burve aplaizīja smaganas ar mēli, kas bija pelēka kā pelējums.

-    Tumšsarkans koks. Mednieks ar pelnu pelēkiem matiem, kuram iekšā deg liesma. Dēmoni. Rakņājas zem apsvilušiem akmeņiem.

-   Vai redzēji, uz kurieni devies Tiazi? Toraks strupi noprasīja.

-   Jā gan… Es redzēju.

Blakus Torakam ar drūmu seju nostājās Finkedīns.

-   Viņš virzās uz Dziļo mežu.

-   Uz Dziļo mežu, Seiuna piebalsoja. Jā…

-   Tikko ieradās grupa ļaužu no Mežakuiļu ģints, Fin­kedīns teica. Tie braukuši lejup pa Platupi. Pie brasla tie redzējuši lielu vīru, kas vienkocī īries augšup pa Melnupi.

Toraks pamāja ar galvu.

-   Viņš ir no Ozolu ģints, tātad no Dziļā meža. Skaidrs, ka viņš dodas turp.

-   Mēs ņemsim divas smailītes, Finkedīns sacīja. Ka­mēr mēs irsimies augšup pa upi, es ģintij liku gaidīt šeit.

-   Mēs? Toraks skarbi jautāja.

-    Arī es braukšu kopā ar tevi, Finkedīns paskaid­roja.

-     Es arī, sacīja Rena, taču viņi neņēma meiteni vērā.

-    Kāpēc? Toraks jautāja Finkedīnam.

Rēnai bija sāpīgi dzirdēt, ka Toraks negrib, lai viņi tam pievienotos. Viņš vēlējās tikt galā viens pats.

-    Es pazīstu Dziļo mežu, Finkedīns atbildēja. Tu ne.

-    Nē! Seiuna bija nikna. Finkedīn! Tu nedrīksti aizbraukt!

Viņi lūkojās burvē.

-    Kauli atklāja vēl kaut ko, un tas ir droši. Finkedīn, tu nesasniegsi Dziļo mežu!

Rēnai sažņaudzās sirds.

-    Tad… tad mēs brauksim bez viņa. Tikai Toraks un es.

Taču viņas tēvoča sejā bija izteiksme, no kuras Rena bijās, tā liecināja par to, ka strīdēties nav vērts.

-   Nē, Rena, viņš sacīja satriecoši mierīgā balsī. Jūs to bez manis nepaveiksiet.