Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

Sākumā Vilkam patika barabrāļa plakanā seja, uz kuras neauga vilna, taču, stāvēdams tumsā un lūkodamies tajā, viņš saprata, cik ļoti tā atšķiras no vilka purna. Un Slaikā Bezastaina acis neatstaroja Lielās-baltās-acs gaismu kā vilka acis.

Tās nebija tādas kā vilkam.

Doma, kas Vilku vajāja daudz gaismu un tumsu, uzgā­zās viņam kā krītošs koks. Slaikais Bezastainis nebija vilks.

Vilkam pašā sirdī iedūra tādas sāpes, kādas viņš nekad nebija piedzīvojis. Pat tad ne, kad viņš Kalnos bija kucēns un briesmīgi ilgojās pēc Slaikā Bezastaina, pat tad viņš nejuta tādas sāpes.

Slaikais Bezastainis nebija vilks.

Nebija vilks.

Slaikais Bezastainis nebija vilks.

trīsdesmit pirmā nodala

Es domāju, ka tu zini," Toraks sacīja vilku valodā. Vilks kāpās atpakaļ, un viņa dzintardzeltenās acis bija aizmiglojušas bēdas.

"Ak, Vilk! Es domāju, ka tu zini." Vilks smilkstēdams iežmiedza asti starp kājām un bēga. Toraks, lauzdamies caur kokiem, skrēja viņam pakaļ. Tas bija bezcerīgi. Puisis apstājās, saliecās un centās atgūt elpu. Visapkārt, kāri tverdami pilnmēness gaismu, sud­rabotās lapas bija izpletuši pīlādži. Viņš iegaudojās. Vilks neatsaucās. Toraka kauciens noklusa līdz šņukstam. Vilks bija aizgājis. Vai uz visiem laikiem?

Koki sakustējās vējā un čukstēja: "Pasteidzies, pastei­dzies!" Tiazi jau varēja būt sasniedzis Svēto birzi. Tas varēja paspēt sakurt vēl vienu ugunskuru un tā vidū iedurt mietu. Varbūt viņš jau vilka tam tuvāk Renu… Toraks aizskrēja garām būdai uz vietu, kur bija atstājis

vienkoci. Viņš ielēca laivā un iecirta airi ūdenī ar tādu sparu, it kā tas būtu Tiazi. Viņš atradās tumšu koku un

bezcerīgu domu bezgalīgā tunelī. Viņa dēļ cieta Vilks. Viņa dēļ Rena bija Ozolu burvja varā.

Melnupe bija nepielūdzama. Muskuļi smeldza. Toraks to bija pelnījis.

Caur kokiem viņš pamanīja Dziļā meža ģinšu apmetnes blāzmu. Taču upe bija aizšķērsota. No krasta līdz krastam sniedzās no koku mizām pīts tīkls.

Iegrūdis ūdenī irkli, Toraks vadīja vienkoci atpakaļ. Kad viņš no apmetnes vairs nebija redzams, zēns iegrie­zās alkšņu pudurī un izrausās krastā. Pa upi tālāk vairs nevarēja tikt nācās iet kājām. Šādā veidā Svēto birzi laikā nekādi nevarēja sasniegt.

Pēkšņi Toraks sastinga. Caur zābaku zolēm viņš sajuta zemes drebēšanu.

Viņš nometās ceļos un piespieda zemei abas plaukstas. Vai tiešām viņš to juta? Vai tie tuvojās?

Varbūt tomēr bija kāda izejai

Vilks juta, kā zem ķepām dārd zeme, taču turpināja joņot. Viņš saoda, ka tuvojas Spožā zvēra apēstajām ze­mēm. Viņam bija vienalga.

Beidzot rīkli sāka skrāpēt slāpes un nācās apstāties. Vilks atrada mazu rāmo ūdeni un mazliet palakās. Pēc tam viņš pacēla purnu un izgaudoja savas skumjas Mežam. Slaikais Bezastainis nebija vilks. Slaikais Bezastainis nebija Vilka barabrālis. Vilkam vairs nebija barabrāļa! Vilks bija viens.

Drebēšana zem viņa ķepu spilventiņiem pieņēmās spēkā. Vilks gurdens saprata, ka to izraisa daudzi zirgu nagi.

Manīdamies nost no to ceļa, viņš uzrikšoja augšup pa nogāzi un no kalna kores vēroja, kā dzīvnieki aizauļo garām. To bagātīgā smarža virmoja Vilkam degunā, taču viņš bija pārāk skumjš, lai tā kārdinātu vai liktu brīnīties, kas tiem liek tā skriet.

Kad zirgi bija garām, viņš no jauna aizlavījās pie mazā rāmā ūdens.

Zemi ap to bija izdangājuši zirgu nagi, un tā lipa pie Vilka ķepām aukstos dubļu pikučos. Vilks tos neņēma vērā. Viņš prātoja, vai Slaikais Bezastainis laikā izdzirdēs zirgu baru, lai tiktu prom no ceļa. Slaikais Bezastainis, kas vispār neko lāgā nedzirdēja un nespēja saost un kam vairs nebija barabrāļa, kurš to brīdinātu…

Kamēr Vilks ar nokārtu asti stāvēja rāmā ūdens malā, viņš ieraudzīja, ka no ūdens uz viņu skatās vilks, kas dzīvoja ūdenī. Tas bija ļoti dīvains vilks, kas nesmaržoja. Kad Vilks bija maziņš, šāda parādība viņu būtu biedējusi, taču viņš ātri vien apguva, ka jokainais vilks nav ļauns un vienmēr manās atpakaļ, ja to darīja Vilks.

Tieši tad vilks ūdenī izskatījās tikpat bēdīgs kā Vilks. Lai to uzmundrinātu, Vilks paluncināja asti, un arī vilks ūdenī izdarīja to pašu.

Pēc tam notika kaut kas ļoti neparasts. Ūdenī parādījās vēl viens vilks, kas stāvēja blakus pirmajam.

Tikai šis vilks bija melns.

trīsdesmit otra nodala

Tumšais Kažoks stāvēja ļoti rāma un gaidīja, ko Vilks darīs.

Arī Vilks uzvedās ļoti godīgi. Viņa ķepas bija iegrimu­šas dubļos. Kažoks no sajūsmas bija uzbužinājies.

Tumšais Kažoks pakustināja asti.

Vilks pacēla purnu un paošņāja.

Tumšais Kažoks lēnām pacēla priekškāju un aizskāra Vilka plecu.

Viņi sabāza kopā degunus.

Vilks satvēra zobos viņas skaustu. Viņa kulstīja asti un, rādīdama vēderu, smilkstēja. Vilks viņu palaida vaļā, un tagad jau abi vārtījās un kūleņoja kā dubļains kažoku un ilkņu jūklis. Viņi dzenāja viens otru pa ūdeni: Vilks pa jokam kodīja viņas sānus, un Tumšais Kažoks priecīgi atbildēja. Viņa augsti palēcās, un melnā spalva mirdzēja no mitruma, tad pagriezās un uzdrāzās Vilkam virsū, bet viņš to sāka trenkāt augšup lejup pa nogāzi, ieelpodams