Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

Vilkam pie sāniem pieskārās auksts deguns. Tumšais Kažoks bija nesaprašanā. "Kāpēc tu kavējies?"

Vilks nezināja, ko darīt. "Viņš nav vilks," viņš paskaid­roja.

Tumšā Kažoka skatiens kļuva bargs. "Jūs bijāt barabrāļi. Vilks nepamet savu barabrāli."

Vilks bēdīgs stāvēja uz takas un klausījās gaudošanā, kas skanēja viņam galvā, bet virs Kalniem skatījās Lielāspožā-acs un Spožā zvēra smaka plūda pie viņa kopā ar vēju.

trīsdesmit ceturtā nodala

No apsvilušās gaļas smakas Rēnai kļuva nelabi.

Nākamā būsi tu, Tiazi tika viņai teicis.

Viņa nebija izdvesusi ne skaņu, taču šis, vienalga, smē­jās.

Pēc murgainā ceļojuma vienkocī burvis meiteni pārmeta pār plecu un aizsoļoja pa Mežu. Viņa karājās kā maiss un pēc katra soļa ar seju atsitās pret Tiazi muguru.

Rena nešaubīgi saprata, ka viņi ir nonākuši Svētajā birzī, jo koki šķita varen gudri. Tie skatījās, taču nenāca palīgā. Kokiem viņa bija tik nenozīmīga kā puteklis.

Dvēseļēdājs iznesa meiteni cauri ērkšķu krūmu sienai, garām liela, apaļa ugunskura atliekām. Viņš uzrāpās pa ierobītu priedes stumbru, kas bija atbalstīts pret milzīgu koku. Rena redzēja atlobījušos mizu un saoda īves smaržu. Viņa centās nedomāt par savu loku. Pēc tam Tiazi pagrūda malā zarus un meta viņu lejā, un Rena ievēlās Lielās īves dobajā viducī.

Zem valgiem pulsēja plaukstu locītavas un smeldza pleci. Vīkšķa dēļ sāpēja mute, taču viņa to nespēja izspļaut, jo Tiazi muti bija cieši aizsējis. Bet, kas vissliktākais, viņa piezemējās, izmežģīdama kreiso kāju, un tagad, kad vien meitene pakustējās, cauri celim izšāvās sāpes.

Visu bezgalīgo nakti Rena gulēja, sarāvusies tumsā, un klausījās savā saraustītajā elpā. Lai atgūtu drosmi, viņa sev stāstīja, ka kaut kur tur augšā spīd pilnmēness. Pēc tam viņa saprata, ka drīz kad to sāks ēst debesu lācis tā spēks mazināsies.

Pirmo reizi dzīvē Rēnai nebija, uz ko cerēt. Viņa ne­drīkstēja vēlēties, lai ierastos Toraks, jo Tiazi viņu nonā­vētu. Bet, ja viņš neierastos, Tiazi nogalinās Renu.

Viņai apkārt slējās izdēdējušie Lielās īves sāni tie bija saplaisājuši, atslāņojušies, bet tomēr apbrīnojami dzīvi. Rena sakustējās, lai atslābinātu krampjos savilktos locek­ļus, un zem sava svara izdzirdēja iekraukšķamies pūču mēslus un kaulus: daži bija lieli, bet citi trausli un vārīgi kā ledus. Viņa iedomājās: "Es guļu uz atlikumiem, kas radušies tūkstošiem ziemu laikā."

Tālu, nesasniedzami tālu augšā, debesu maliņa lēnām pārvērtās no pelēkas par sārtu, un iemirdzējās pēdējā zvaigzne. Rena pastiepa kaklu, lai to labāk saskatītu, un viņai gar celi, glābiņu meklēdams, aizskrēja zirneklis. Viņa vēlējās, kaut tas atgrieztos. Viņa negribēja būt viena.

Rēnas sirds sāpēja par loku. Tik daudz vasaru un ziemu tas bijis daļa no viņas kluss draugs, kas nekad nepievīla. Viņa atcerējās briesmīgo krakšķi.

Tagad viņai vairs nebija nekā. Ne naža, ne cirvja, ne zāļu raga. Ne stabulītes, lai pasauktu Vilku, nedz arī iespē­jas uzaicināt Ripu un Reku. Drīz viņai šeit bija jāmirst. Vienai. Neatriebtai.

Rena atspiedās pret īvi, un kaut kas viņai iedūrās apakšdelmā. Tas bija viņas delma sargs. "Vismaz kaut kas man ir palicis," viņa nodomāja.

Tas bija pulēts slāņakmens ļoti gluds un skaists. Finkedīns to Rēnai pagatavoja, kad mācīja viņu šaut ar loku. Doma par tēvoci bija kā gaismas stars tumsā. Viņa nemirs neatriebta. Finkedīns visu uzzinās, un tad Tiazi labāk būtu uzmanīties. Kad Kraukļu vadonis noskaitās, viņš bija briesmīgāks par jebkuru dvēseļēdāju. Rena iedo­mājās, kā grumbas tēvoča sejā kļūst līdzīgas grebtam smilšakmenim, iztēlojās viņa dzīvīgo, zilo un stindzinošo skatienu. Meitene apsēdās staltāk.

Finkedīns bija teicis, ka mednieka lolotākais īpašums nav vis šķiltavas vai ieroči, bet gan zināšanas, kuras tam glabājas galvā.

"Domā," Rena sev sacīja. "Domā!"

Dūmu smārds lika pulsēt viņas deniņiem. Sakopot domas nācās grūti.

Dūmi!

Tie nenāca no augšas; debess pleķītis virs galvas bija tīrs. Taču no kaut kurienes tie tomēr radās.

Pārvarēdama sāpes, viņa izpētīja īvi un stumbrā atrada dažas plaisas: ne platākas par pirkstu, taču vismaz bija iespējams saskatīt, kas notiek ārpusē.

Šī mazā prāta uzvara pār bailēm ļāva viņai justies maz­liet labāk. Mēģinādama pēc iespējas balstīties uz nesavainotās kājas, Rena neveikli pieslējās, pielēca pie lielākās spraugas un skatījās laukā.

Viņa redzēja ugunskuru un tā šausmīgo upuri. Tieši aiz tā slējās milzīga ozola stumbrs. Uz meiteni vērās tā miza, taču zari bija apkaltuši un kaili.

Rēnai salēcās sirds. Pret ozolu bija atbalstītas prie­des stumbra trepes. Tiazi tās nebija atstājis pie īves, kā viņa bija cerējusi. Pat tad, ja viņa spētu veikt apbrīno­jamu varoņdarbu: atbrīvotu no valgiem rokas un kājas un uzrāptos līdz šim debesu pleķītim, cenzdamās tikt lejā, viņa droši vien lauztu sprandu.

Un pat ja ne… Aiz ozola bija ērkšķu siena: kadiķu zari, kas ielenca ugunskuru un Svētos kokus, slējās krūšu aug­stumā. Atstiepis Renu, Tiazi loku bija noslēdzis. Ja kāds ierastos palīgā, tas nespētu viņu sasniegt un arī viņa netiktu laukā.