Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

Saites ap plaukstu locītavām pārtrūka. Rena izvilka no mutes vīkšķi un, ieelpojusi pilnu krūti dūmu, sāka klepot, līdz apvēmās. Viņa drudžaini turpināja darboties ap sasaistītajām potītēm, tad pieslējās kājās un pielēca pie plaisas.

Dūmu dēļ viņa neko neredzēja; nedzirdēja ne Vilku, ne kraukļus, ne Toraku. "Nedomā par to! Tiec ārā, tiec ārā!"

Grābstīdamās pa dūmiem, viņa meklēja atbalstu rokām un kājām kaut ko, kas palīdzētu izrāpties. Pirksti virs galvas sataustīja kaut kādu izvirzījumu. Tādu kā tapu. Tas nevarēja būt. Taču bija. Viņa pievilkās pie tās un ar veselo kāju meklēja atbalstu. Rena atrada robu, kurā tik tikko varēja iebāzt kājas īkšķi. Ar brīvo roku viņa sataustīja koku. Vēl viena tapa! Kāds tās tur bija sadzinis, kāds garāks par Renu, jo viņai nācās izstiepties visā garumā, un izskatījās, ka īve nāk talkā un ļauj viņai kāpt no tapas uz tapu. Bet varbūt tā vienkārši gribēja Renu dabūt projām.

Augšā gāja visgrūtāk, jo koks bija iepuvis un tapas krita laukā. Satvērusi zaru, meitene pie tā pievilkās un palika karājoties pa pusei iekšā, pa pusei ārā. Pirkstus viņa bija noskrāpējusi jēlus, un nolūzis zars dūrās vēderā, taču vismaz nebija smacīgo dūmu, un Rena ieelpoja svaigo, zaļo Meža gaisu.

Viņa atradās reibinoši augstu. Zemāk īvei zaru nebija, un, lai lēktu, augstums bija pārāk liels. Cenzdamās neno­darīt pāri slimajam ceļgalam, viņa palieca malā zarus. Tie atsprāga atpakaļ un iecirta meitenei pa seju, it kā vēlēda­mies sacīt: "Vienreiz mēs tev jau palīdzējām, neaizbaidi savu laimi." Tad viņa ieraudzīja Toraku.

Zēns atradās gandrīz vienā līmenī ar Renu: viņš bija sasniedzis kāpņu virsotni un rāpās uz viena no ozola lie­lajiem zariem. Toraks Renu nemanīja, jo centās nogrūst trepes, uz kurām, vienlaikus turēdamies pie stumbra, jo­projām stingri stāvēja Tiazi.

Tā bija cīņa, kurā Toraks nevarēja uzvarēt. Rena bez­spēcīga noraudzījās, kā puisis pievelkas pie zara un pie­plok pie stumbra. Toraks pacēla galvu un ieraudzīja Renu. Sapratis tās bezizejas stāvokli lamatas, no kurām nav glābiņa, viņš izrunāja Rēnas vārdu. Tiazi no otras stumbra puses centās Toraku satvert. Tas izlocījās, sagrāba trepes un tās atgrūda. Rena redzēja, kā priedes stumbrs krīt uz viņas pusi, uzgāžas īvei un paliek atbalstījies pret tās vidusdaļu. Toraks viņai bija sagādājis ceļu lejup.

Tas viņam gandrīz maksāja dzīvību. Sasniedzis nākamo zaru, Tiazi uzbruka. Toraks nepaspēja izvairīties, un burvja naža asmens iedūrās viņam ciskā. Sāpēs sprauslādams, viņš uzmina uz Tiazi plaukstas, un nazis aizlidoja.

Tas nebija nekāds lielais sasniegums. Rena redzēja, ka Torakam nav izredžu. Dvēseļēdājam ieroči nebija nepieciešami, viņš līstu Torakam pakaļ līdz pēdējam za­ram un tad…

Meitene novērsās. Viņa nevarēja palīdzēt, vajadzēja tikt lejā.

Priedes stumbra trepes atradās pārāk zemu, lai viņa līdz tām spētu norāpties. Izlocījusies viņa atspiedās pret dobā stumbra malu, iekārās tajā un lēca. Kad viņa ar veselo kāju atsitās pret priedi, tā nodrebēja, taču iztu­rēja. Ierobījumiem Rena nepievērsa uzmanību: viņa vien­kārši nošļūca pa stumbru, saskrāpēja rokas un piezemējās savainotā ceļa sāpju liesmās. Kad Rena paskatījās augšup, Toraks nebija redzams.

Nē, tur jau viņš bija pieplacis pie ozola konusveidīgā stumbra. Dvēseļēdājs sniedzās pēc Toraka. Rena redzēja, kā Tiazi izstiepj roku, lai sagrābtu zēnu aiz kājas. Viņš par mata tiesu kļūdījās. Toraks bija gandrīz galotnē, kur koks izaudzējis savus pēdējos zarus. Rena viņu pret vēt­rainajām debesīm redzēja kā tumšu apveidu, kas groza galvu un nezina, ko darīt. Meitene iedomājās, kā Ozolu burvis viņu satver aiz potītes un nosviež lejā, bet Toraks kliegdams mirst nāves mokās.

Sakodusi zobus, Rena, vilkdama nopakaļ izmežģīto kāju, līda tuvāk ugunskuram. Viņa satvēra neganti lies­mojošu sveķainu priedes šķilu. Meitene lavījās tuvāk ozo­lam.

Torak! Rēnas kliedziens atskanēja kā skaļš gārdziens. Torak! vina sauca. Ker!

Puisis spēji pagrieza galvu.

Nometusies uz veselās kājas ceļgala, Rena atvēzējās un nomērķēja. Šim vajadzēja būt trāpīgākajam metienam viņas mūžā.

Degošā pagale griezās gaisā un izbārstīja dzirksteļu spietus un Toraks to noķēra.

Ar brīvo roku karādamies zarā, viņš sāka slānīt Tiazi. Dvēseļēdājs noslēpās aiz ozola stumbra, apliecās tam ap­kārt un būtu sagrābis Toraku aiz kājas, ja vien ģints piederības krelles nebūtu aizķērušās aiz zara un viņu aptu­rējušas. Zīles un āmuļus izbārstīdams, viņš tās norāva, taču dozi ar uguns opālu turēja piespiestu cieši pie krūtīm.

Tas Torakam deva iespēju uzrāpties vēl mazliet augs­tāk. Nonācis gandrīz līdz galotnei, viņš uzlīda uz visiz­turīgākā zara. Tas zem viņa svara ieliecās. Puisis sita ar pagali. Ozolu burvis atvairīja uzbrukumu ar dūres trie­cienu, kas gandrīz salauza Torakam plaukstu un aizlidināja pagali pa gaisu. Kamēr Toraks nolūkojās, kā, atstā­dama dzirksteļu taku un nodunēdama pret zemi, aizlido pēdējā cerība; laiks šķita apstājies.

Tiazi līksmoja.

-   Es esmu Meža saimnieks! viņš auroja.