Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

-    Viņa grēkoja, Duraina turpināja, taču atstāt atmaksu Meža ziņā ir prātīgi. Sieviete pagriezās pret Toraku, un viņš juta tās skatiena spēku. Tu to apzinies tikai tagad. Bet tas ir kaut kas tāds, ko tava māte bija zinājusi vienmēr.

Zēns brīdi sēdēja kluss.

-   Mana māte, viņš pēc brīža teica. Bet… tu teici, ka neko man par viņu nevari pateikt.

Viņa veltīja puisim vāru smaidu.

-   Tu biji apsēsts ar atriebību. Tu nebiji gatavs to dzir­dēt. Piešķiebusi galvu, viņa aplūkoja lapas, kas šūpojās visapkārt. Tu piedzimi Lielajā īvē, viņa teica. Kad tava māte juta, ka viņas laiks tuvojas, viņa devās uz Svēto birzi izlūgties Meža aizstāvību bērnam. Viņa iegāja Lielajā īvē. Tu piedzimi tur. Tajā ir apglabāta tava nabas saite. Pēc tam viņa kopā ar Vilku ģints burvi bēga uz dienvi­diem. Vēlāk, zinādama, ka tuvojas gals, viņa tavu tēvu sūtīja uzmeklēt mani, lai izstāstītu man to, ko nevarēja teikt viņam.

Duraina izstiepa roku, un uz viņas plaukstas apmetās raibs tauriņš.

-   Tonakt, kad piedzimi tu, viņas vīzijās parādījās Pasau­les Gars. Tas paziņoja, ka tev visu mūžu lemts cīnīties, lai vērstu par labu ļaunumu, kuru palīdzēja radīt Vilku ģints burvis. Tava māte bija nobijusies. Viņa lūdza Pasaules

Garam, lai tas atvieglo viņas bērna grūto likteni. Viņš apsolīja tevi padarīt par garagājēju, taču tad tev nedrīks­tēja būt savas ģints, jo nevienai ģintij nav ļauts būt daudz spēcīgākai par pārējām. Viņa apklusa un nolūkojās, kā aizlido tauriņš. Un vēl viņš paziņoja, ka šī velte tavai mātei maksās dzīvību.

Toraks skatījās uz lapas dzīslojumu savās rokās.

-    Lai apstiprinātu vienošanos, Pasaules Gars nolauza savu ragu žuburi un iedeva to viņai. Tava māte no tā paga­tavoja zāļu ragu. Dienā, kad tas bija gatavs, viņa nomira.

Alksnī nometās erickiņš, kas pret zaru notīrīja knābi un aizlidoja.

-    Tavs tēvs, Duraina turpināja, atstāja tevi vilku migā un devās taisīt atvadu paaugstinājumu. Pēc trim mēnešiem viņš kaulus atgādāja uz svētbirzi un apglabāja tos Lielajā īvē.

Toraks lapas pārpalikumus iemeta ūdenī un noskatījās, kā tie tiek aiznesti. Lielā īve. Viņa dzīvības koks. Mātes nāves koks.

Viņš iztēlojās, kā tēvs dzen tapas Lielās īves mūžve­cajā stumbrā, lai tajā varētu ierāpties dzīvesbiedre, kad būs pienācis laiks dzimt mazulim; kā viņš pēc tam nes uz turieni viņas kaulus, lai tie dusētu mierā kopā ar viņas nazi ar nazi, kas pēc daudzām vasarām izglāba dzīvību Rēnai.

Upes pretējā pusē mātei līdzi no krasta uz ūdensmalu sekoja bariņš pīlēnu. Toraks uz tiem skatījās, bet tos nere­dzēja. Viņam nebija ģints tāpēc, ka viņš bija garagājējs. Māte viņu par tādu padarīja, upurēdama savu dzīvību.

Zēnam krūtīs iekvēlojās sāpīgas dusmas. Viņa varēja dzīvot, taču izvēlējās mirt. Tas tika darīts viņa labā, taču viņa pameta savu dēlu.

Toraks grīļīgi piecēlās.

-   Es nekad to neesmu gribējis.

Duraina vēlējās kaut ko teikt, taču viņš to ar rokas mājienu apklusināja.

-   Es nekad neesmu to gribējisl puisis kliedza.

Neko apkārt neredzēdams, viņš aizjoņoja pa Mežu. Viņš

turpināja skriet, līdz sāpes augšstilbā lika apstāties.

Toraks atradās zaļā, ar saules gaismu pielietā klajumā, kur laidelējās bezdelīgas un virs vizbulītēm spārnus pli­vināja tauriņi. "Skaisti," viņš nodomāja.

Un viņa mirušie tuvinieki to nekad neredzēs.

Toraks nometās uz ceļiem zālē un domāja par māti un tēvu, un Beilu. Sāpes krūtīs kļuva griezīgas kā krams. Viņš tik ilgi bija perinājis atriebības plānus. Tagad tie vairs nebija vajadzīgi, un bija palikušas vienīgi bēdas. Kamols krūtīs šķita atraisāmies, un zēns sāka raudāt. Viņš rau­dāja ilgi: tie bija skaļi, sāpīgi, saraustīti šņuksti. Žēlabas par mirušajiem, kas viņu bija pametuši.

Rena gulēja guļammaisā, skatīdamās tumsā. Viņas domas klimta bezcerībā. Loku viņai bija pagatavojis Finkedīns. Tiazi to bija salauzis. Finkedīns bija smagi slims. Loks bija zīme. Finkedīns droši vien ir miris.

Galu galā Rena to ilgāk nespēja izturēt. Pagrābusi ķeģus, viņa izkliboja no būdas.

Pusnakts, un nometne bija klusa. Meitene devās pie ugunskura, kur noslīga uz bluķa un sēdēja, vērodama, kā augšup ceļas dzirkstis, lai nomirtu debesīs.

Kur pazudis Toraks? Kā viņš tā drīkstēja? Aizskriet un nepateikt viņai, kad Rena tik dedzīgi vēlējās nokļūt atpakaļ Skrajajā mežā!

Pēc brīža viņš iesteberēja nometnē. Toraks pamanīja Renu un apsēdās viņai blakus pie ugunskura. Puisis izska­tījās iztukšots, un viņa skropstas bija salipušas, it kā viņš būtu raudājis. Rena nocietināja sirdi.

-   Kur tu biji? viņa jautāja apsūdzošā tonī.

Toraks nikni vērās ugunskura liesmās.

-   Es gribu tikt no šejienes projām. Atpakaļ uz Skrajo mežu.

-   Es arī! Ja tu nebūtu tā aizskrējis, mēs jau būtu ceļā.

Toraks ar zaru sabikstīja ogles.

-   Man riebjas būt par garagājēju. Tas ir kā lāsts.

-    Tu esi tāds, kāds esi, Rena sacīja bez līdzjūtības. Starp citu, no tā ir iznācis arī kaut kas labs.

-    Kas? Pastāsti man, kas labs kaut reizi ir iznācis!

Viņa apslāpēja savas jūtas.