Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

-    Tur tu neko nevari darīt, Rena teica. Tu jāji uz Svētās ķēves un pieveici dvēseļēdāju. Un Dižozols sāk salapot. Viņi lēš, ka par to jāpateicas tev.

Toraks par to negribēja runāt, tāpēc apvaicājās par Rēnas celi, bet viņa paraustīja plecus un sacīja, ka varējis būt vēl ļaunāk. Puisis jautāja, kāpēc starp pārējiem atro­das Duraina, un Rena paskaidroja, ka Dziļā meža ģintis tagad noliedz Ceļu tikpat dedzīgi, kā kādreiz bija to pieņē­mušas, un vairs nenicina Staltbriežus par to, ka tie Ceļu vispār nav nekad atzinuši.

-   Un Sumbri ir tik nokaunējušies par to, ka šos piemuļ­ķojis dvēseļēdājs, ka tagad nolēmuši sevi sodīt ar papildu rētām. Un uzbrukt Skrajajam mežam neviens vairs nega­tavojas.

-   Vai tāpēc šeit ir arī Mežakuiļi un Vītoli?

Rena izrieza plecus un ar ķeģi iecirta zemē.

-    Tos atsūtīja Finkedīns, viņa sacīja stingrā balsī. Viņam nācās pacīnīties, lai atrunātu Gaupu un viņa ģinti no uzbrukuma, taču galu galā tēvocim izdevās tos pārliecināt atsūtīt vienīgi ģints vadoni lai runātu, nevis cīnītos. Vītoli un Mežakuļi ieradušies viņu atbalstīt.

-   Un Finkedīns? Toraks steigšus jautāja.

Rena kodīja apakšlūpu.

-   Drudzis. Viņš bija pārāk slims, lai kaut kur brauktu. Tas bija pirms dažām dienām. Kopš tā laika nekas vairāk par viņu nav dzirdēts.

Toraks nespēja pateikt neko, kas Renu nomierinātu, taču, kamēr viņš meklēja īstos vārdus, pūlis pašķīrās un parādījās divi Sumbru ģints mednieki, kas pa abiem vilka sievieti ar pelnu krāsas matiem.

Viņi palaida to vaļā, un sieviete palika grīļīgi stāvam, ar bezkaislīgām acīm skatīdamās Torakā.

Meža Zirgu vadone ar šķēpa smaili to nospieda uz ceļiem un vērsās pie pūļa:

-   Lūk, grēciniece, kuru mēs notvērām netālu no savas nometnes! vina sauca. Vina ir atzinusies. Vina ir tā, kas izraisīja lielo ugunsgrēku. Meža Zirgu vadone palocī­jās pret Toraku tā, ka viņas zirgaste aizskāra zemi. Sodu viņai vari spriest tu.

-Es? puisis bija nesaprašanā. Bet… to vajadzētu darīt Durainai.

Viņš uzmeta skatienu Staltbriežu vadonei, taču tā šķita neizdibināma.

-   Duraina teic, ka tas jādara tev, Meža Zirgu vadone sacīja. Visas ģintis ir vienisprātis. Tu izglābi Mežu. Lem grēcinieces likteni!

Toraks uzlūkoja vaņģinieci, kas viņam cieši skatījās pretim. Šī sieviete viņu bija gribējusi dzīvu sadedzināt. Un tomēr viņš sajuta vienīgi žēlumu.

-    Saimnieks ir miris, Toraks viņai teica. To taču tu zini, vai ne?

-   Kā es viņu apskaužu, tā sacīja ar patiesu ilgošanos.

-    Beidzot viņš iepazina uguni. Pēkšņi viņa, rādīdama aplūzušus zobus, Torakam uzsmaidīja. Bet tu tu esi svētīts! Uguns atstāja tevi dzīvu! Es pieņemu tavu sprie­dumu.

Rena blakus Torakam sarosījās.

-   Tā biji tu, viņa sacīja sievietei. Tu piejauci miega zāles viņu ūdenim.

Tā izpleta savas sasprēgājušās, sarkanās rokas.

-   Uguns viņu atstāja dzīvu! Tiem nebija tiesību viņu nogalināt.

Pūlis sāka kurnēt, un Meža Zirgu vadone pavicināja šķēpu.

-   Viens tavs vārds, viņa teica Torakam, un viņa mirs.

Puisis novērsa skatienu no atriebīgās, zaļās sejas un paskatījās uz sievieti ar pelnu pelēkajiem matiem.

-   Lieciet viņai mieru, viņš teica.

Sākās iebildumu vētra.

-   Bet viņa mūs sazāļoja! Meža Zirgu vadone kliedza.

-   Viņa sarīkoja lielo ugunsgrēku! Viņa ir pelnījusi sodu!

Toraks pagriezās pret vadoni.

-   Vai tu esi gudrāka par Mežu?

-    Protams, ne. Taču…

-   Tad, lūk, kā tas būs! Staltbrieži viņu uzmanīs līdz dzīves beigām, un viņa zvērēs, ka nekad vairs neizraisīs ugunsgrēkus.

Viņš skatījās vadones acīs, un tā, izturējusi puiša ska­tienu, beidzot nolaida pīķi.

-   Kā teiksi, viņa noburkšķēja.

-   Ak! noelsās pūlis.

Duraina stāvēja nekustīga un vēroja Toraku.

Pēkšņi viņš vēlējās atbrīvoties no tiem visiem: no cilvē­kiem ar mežonīgajām acīm, kuriem uz galvas bija sakal­tuši māli un kuri kokus krāsoja sarkanus.

Kamēr Toraks lauzās caur pūli, Rena kliboja viņam nopakaļ.

-   Torak, pagaidi!

Viņš pagriezās.

-   Tu darīji pareizi, viņa sacīja.

-  Viņi to nezina, puisis riebumā teica. Viņi atstās to dzīvu tāpēc, ka es tā liku. Nevis tāpēc, ka tā ir pareizi.

-   Viņai būs vienalga.

-   Toties man gan ne.

Toraks atstāja Renu un pameta nometni. Viņš gāja uz labu laimi lai tikai būtu tālāk no Dziļā meža ģintīm.

Puisis nebija tālu ticis, kad sāka sāpēt ievainojums gurnā, tāpēc viņš aizsoļoja uz upes krastu, lai apsēstos un pavērotu, kā garām plūst Melnupe. Sāpes krūtīs kļuva stiprākas, un viņš ilgojās pēc Vilka, taču tas nerādījās, un Torakam nebija vēlēšanās gaudot.

Zēns juta, ka kāds stāv aiz muguras, un atskatījies ieraudzīja Durainu.

-   Ej projām, viņš noņurdēja.

Sieviete pienāca tuvāk un apsēdās.

Toraks noplūca zirgskābenes lapu un sāka to gar dzīs­lām plucināt.

-   Tavi lēmumi bija gudri, viņa teica. Mēs viņu pie­skatīsim labi. Viņa brīdi klusēja un tad turpināja: Mēs nezinājām, cik tālu aizmaldījies viņas prāts. Mēs pieļāvām kļūdu, dodot viņai tik daudz brīvības. Mēs… kļūdījāmies.

Toraks vēlējās, kaut to būtu dzirdējusi Rena.