Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

-   Tas, ka tu zīdaiņa vecumu pavadīji vilku migā. Tāpēc, ka esi garagājējs, tu iemācījies vilku valodu. Tā tev ļāva sadraudzēties ar Vilku. Lūk! Tas taču ir labi, vai ne?

Toraks turpināja nikni blenzt ugunī.

-   Nav jau runa tikai par vilku valodu. Kad es pārmiesojos, man šķiet: tas atstāj ietekmi uz manām dvēselēm.

Rena sarāvās. Arī viņa par to bija prātojusi. Leduslāča niknums, odzes nežēlība… Dažkārt viņa bija manījusi šīs iezīmes Torakā. Un tomēr šie zaļganie lāsumiņi viņa acīs. Skaidrs, ka tie bija jauki: Meža vieduma kripatiņas, kas noberzušās kā sūnas no zara un iebirušas Toraka būtībā.

Taču meitene bija pārāk pikta, lai par to tagad runātu, tāpēc tā vietā viņa sacīja:

-   Varbūt pārmiesošanās patiešām atstāj ietekmi, taču ne vienmēr. Tu reiz iemiesojies krauklī, bet nekļuvi ne­nieka gudrāks.

Viņš iesmējās.

Rena ar kruķu palīdzību pieslējās kājās.

-    Ej mazliet pagūli! Kolīdz uzausīs gaisma, es vēlos doties projām.

Toraks iemeta zaru ugunskurā un piecēlās. Pēc tam viņš pasniedzās sev aiz muguras un ielika viņai kaut ko rokās.

-    Lūk! Man šķita, ka tu šo varētu gribēt.

Tās bija Rēnas stopa atliekas.

-   Tagad tu to varēsi apglabāt, viņš teica. Izklausījās, ka puisis nav pārliecināts, vai rīkojies pareizi.

Rena nespēja sevi piespiest runāt. Meitenei šķita, ka, apņemot mīļoto koku ar pirkstiem, viņa redz, kā Finkedīns to apstrādā. Tā bija zīme. Tai vajadzēja būt zīmei.

-   Rena, Toraks klusi teica. Tā nav zīme. Finkedīns ir stiprs. Viņš izveseļosies.

Meitene ievilka elpu un norija siekalas.

-    Kā tu zināji, ka es par to domāju?

-   Nu… Es tevi pazīstu.

Rena iedomājās, kā Toraks tenterē pa mežu, lai at­gūtu salauzto loku. "Varbūt pārmiesošanās nemaz neat­stāj pēdas," viņa iedomājās. "Jo šis… šis ir vienkārši To­raks."

-    Paldies, viņa teica.

-    Tas nebija grūti.

-   Ne jau tikai par šo. Par visu, ko esi darījis. Par to, ka lauzi zvērestu.

Uzlikusi plaukstu Torakam uz pleca, Rena noskūpstīja puisi uz vaiga un ātri aizkliboja projām.

Vilks skatījās, kā Slaikais Bezastainis pēc baramāsas aiziešanas šūpojas un blisina acis, un saprata, ka viņa jūtas ir izkaisītas un izmētātas apkārt kā lapas vēja brāzmā.

Bezastaini bija tik neizprotami! Slaikajam Bezastainim patika baramāsa, un tai patika viņš, bet tā vietā, lai saberzētos ar sāniem un nolaizītu viens otram purnu, tie viens no otra bēga. Tas bija ārkārtīgi dīvaini.

Tā prātodams, Vilks tecēja uzmeklēt Tumšo Kažoku. Draudzenei pēc veiksmīgām medībām joprojām bija slapjš purns: tā viņam pievienojās, un, viens otru rotaļīgi pakodījuši un saberzējušies ar kažokiem, abi kopā aizskrēja pret straumi gar ātro ūdeni. Vilkam patika, kā vēsās papar­des glāstīja viņa vēderu un kā aiz muguras dipēja Tumšā Kažoka ķepas. Viņš saoda maigo draudzīga vilka un jauna briedēna asins smaržu.

Mežā no jauna valdīja miers, tomēr kaut kas Vilkam lika doties uz vietu, kur Slaikais Bezastainis bija pieveicis Sakosto. Sasnieguši to, viņi palēnināja soli. Virs mod­rajiem kokiem lejup raudzījās Spožā-baltā-acs, un gaisā joprojām virmoja Pērkongrāvēja dusmas.

Pērkongrāvējs bija varens noslēpums. Kad Vilks bija mazs, Pērkongrāvējs viņam lika pamest slaiko Bezastaini un doties uz Kalnu. Kad Vilks no turienes aizbēga, Pēr­kongrāvējs bija dusmīgs. Vēlāk viņam tika piedots, taču Vilks nedrīkstēja atgriezties Kalnā. Tas viss bija ļoti dīvaini, turklāt Pērkongrāvējs vienlaikus bija gan tēviņš, gan mātīte; gan mednieks, gan medījums. Neviens vilks nespēja saprast šādu radījumu.

Vilks kādreiz neieredzēja nesaprašanu, taču tagad viņš zināja, ka šis tas vienkārši nav saprotams. Viens bija Pērkongrāvējs, bet otrs Slaikais Bezastainis. Slaikais Bezastainis nebija vilks. Un tomēr viņš bija Vilka barabrālis. Tas tā vienkārši bija.

Vilka degunam garām aizplūda tik tikko jaušama smaka, un viņš saspringa. Dēmoni.

Vilks dedzīgi piebāza purnu pie zemes un, dziļi ieelpo­dams, sekoja pēdām. Tās veda augšup pa nogāzi garām mūžveciem kokiem.

Midzenis bija gandrīz pilnīgi aizsegts ar akmeni: sprau­ga Vilkam bija par šauru. Viņš ar priekšķepām kašņāja to platāku, un Tumšais Kažoks palīdzēja. Beidzot Vilks izspraucās cauri.

Iekšpusē viņš saoda dēmona dvingu, taču smaka bija veca. Neviena dēmona tur nebija. Vienīgi ļoti izkāmējusi, smirdīga bezastainu kucīte.

Vilks iesmilkstējās un nolaizīja tai degunu. Tā pat nepamirkšķināja plakstus. Kaut kas nebija kārtībā. Vilks atmuguriski izrāpās no midzeņa un skrēja pasaukt Slaiko Bezastaini.

Kad viņš ieradās pie bezastainu midzeņiem, bija jau klāt gaisma, un Vilks tūlīt pat saprata, ka viņam būs jāpa­gaida. Ātrā Ūdens malā bija izvilktas vairākas peldošās ādas. Vilks redzēja, kā augšup pa krastu rāpjas Kraukļu bara vadonis un baramāsa, aizmetuši savus kokus, lēkā tam pretim, un vadonis smejas un šūpo viņu priekšķepās.

trīsdesmit devītā nodala

Toraks jautāja:

-   Kad mēs sasniegsim Skrajo mežu?

-   Droši vien, pirms iestāsies krēsla, Finkedīns, sari­tinādams guļammaisu, atbildēja.

-   Beidzot, Rena nopūtās.