Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

Kad viņi nonāca klinšu ēnā, puisis pameta skatienu atpakaļ. Saule, kas bija zemu pie apvāršņa, spulgoja caur apsūnojušām eglēm, un Torakam šķita, ka tās viņam čukst ardievas. Viņš domāja par slepeno ieleju, uz kuru Dziļā meža ģintis bija aiznesušas Tiazi līķi, lai veiktu slepenus bēru ritus. Viņš domāja par Svēto birzi, kur milzīgie koki stāvēja kā stāvējuši tūkstošiem vasaru un noraudzījās, kā Meža radības nodzīvo savu īso un cīņas pilno dzīvi. Vai tiem bija kāda daļa par to, ka viņš lauzis zvērestu? Vai tie to bija jau aizmirsuši?

Vēl nebija pagājis pat mēnesis, kopš tika nogalināts Beils, taču šķita, ka aizritējusi vesela vasara. Toraks sacīja Finkedīnam:

-    Es biju zvērējis viņu atriebt. Taču nespēju.

Kraukļu vadonis pagriezās un ieskatījās viņam acīs.

-   Tu lauzi zvērestu, lai glābtu Renu, viņš teica. Vai tev nešķiet, ka tad, ja viss būtu citādi ja miris būtu tu un viņš zvērētu atriebties -, vai tev nešķiet, ka Beils tad rīkotos tāpat?

Toraks atvēra muti, taču tūlīt pat to aizvēra. Finkedīnam bija taisnība. Beils nesvārstītos.

Finkedīns teica:

-    Tu rīkojies pareizi, Torak. Domāju, viņa gars būs mierīgs.

Puisis norija siekalas. Skatīdamies, kā audžutēvs izvei­cīgi cilā airi, viņš sajuta pret to mīlestības uzplūdu. Zēns vēlējās pateikties par to, ka Finkedīns noņēmis no viņa pleciem smagu nastu; par to, ka uztraucās par viņu; par to, ka viņš bija Finkedīns. Taču Kraukļu vadonis bija aizņemts, jo apbrauca pusnogrimušu bluķi, turklāt vaja­dzēja brīdināt Renu, kas sēdēja otrā laivā. Un tad jau viņi bija tikuši garām robainajām klintīm un atradās Skrajajā mežā, un Rena plati smaidīja un vicināja pa gaisu dūres un drīz to darīja arī Toraks.

Tonakt, kad viņi bija apmetušies pie Melnupes, Beils atnāca pie Toraka pēdējo reizi.

Toraks saprot, ka sapņo, taču zina: viss notiek pa īstam. Viņš stāv Roņu līča oļainajā krastmalā un noraugās, kā Beils nes uz Jūru savu smailīti. Beils atkal ir stiprs un vesels un tur laivu uz pleca viegli un graciozi. Sasniedzis ūdensmalu, viņš to ielaiž ūdenī, ielec laivā un paceļ airi.

Toraks, izmisīgi vēlēdamies panākt, skrien viņam pa­kaļ, taču Beils jau aizslīd pāri viļņiem kā jūras krauklis un atstāj Toraku krastā.

Toraks cenšas uzsaukt, taču izdodas vien aizlūzis čuksts.

-   Pagaidi!

Tālu mirgojošajā Jūrā Beils apgriež laivu.

-   Lai aizbildnis peld kopā ar tevi! Toraks kliedz. Izveidodams spīguļojošu ūdens loku, Beils pamāj ar

airi un plati pasmaida.

-   Un lai skrien kopā ar tevi, radiniek! viņš uzsauc Torakam.

Un tad, zeltainajiem matiem plīvojot aiz muguras, Beils dodas uz rietumiem, kur saule iet gulēt Jūrā, un izgaist.

Kāpēc ne? Rena jautāja pēc trim mēnešiem. Tu pēc viņa ilgojies. Es tāpat. Tad iesim un viņu sameklē­sim!

Toraks neatbildēja. Viņš bija stūrgalvīgs, un Rena zināja, ka nav vērts ierosināt, lai viņš Vilkam vienkārši uzgaudo. Puisis nevēlējās kārtējo reizi vilties, jo pēdējā laikā Vilks atbildēja reti. Kaut gan bija skaidrs: viņš samierinājies ar atziņu, ka Toraks nav vilks, un laiku pa laikam abus tovasar apmeklēja, un bija tikpat sirsnīgs un draisks kā allaž, Rena viņā jauta atturību it kā šis atras­tos kaut kur citur. Toraks par to nerunāja, taču meitene zināja, ka arī draugs to jūt un ka drūmākajos brīžos viņš baidās: tas var nozīmēt, ka kādreizējai tuvībai pienākušas beigas.

"Tad kāpēc viņš neiet un Vilku nesameklē?" Rena sa­īgusi prātoja.

Torak, viņa sacīja noteiktā balsī. Tu esi labākais pēddzinis Mežā. Nu! Dzen pēdas!

Taču viņai nācās atzīt, ka būtu patiešām dīvaini dzīt pēdas Vilkam. Taču tovasar viss likās dīvaini. Viņa jo­projām nespēja pierast pie tā, ka ir burve, un, kaut gan ģints burve joprojām skaitījās Seiuna, cilvēki pret Renu bija sākuši izturēties vēl piesardzīgāk nekā agrāk.

Arī mantas bija citas: jauns zāļu rags un doze (negai­dīta dāvana no Durainas), jaunas šķiltavas, jauns cirvis, jauns nazis. Jauns loks. Uzticamā vecā loka atliekas viņa bija apbedījusi Kraukļu ģints kapulaukā, un vecais vīrs no Sumbru ģints kas, kā noskaidrojās, savulaik bija pazinis Finkedīnu un iemācījis tam taisīt lokus bija viņai paga­tavojis lielisku jaunu stopu. Pagatavots no īves koka, kas cirsts augošā mēnesī, tas bija brīnišķīgi pielāgots meite­nes labajai rokai, jo stiegru viņa atvilka ar kreiso. Tomēr Rena nespēja pie tā pierast un todien bija atstājusi ieroci nometnē. Taču viņa sāka baidīties, ka loks varētu justies pamests, un nolēma, ka nākamreiz to vajadzētu ņemt līdzi.

Bija pienācis zaļo oša sēklu mēnesis, un ugunspuķes izaugušas plecu augstumā. Laiks bija tik karsts, ka Rips un Reka lidinājās ar atvērtiem knābjiem, lai atvēsinātos. Vasara bija padevusies izcili laba: medījuma bija lērums un neviens netika nopietni saslimis. Lai gan Rena naktī dažreiz pietrūkās no sapņiem par ūpjiem un tokorotiem, viņa ātri vien no jauna aizmiga.

Viņa skatījās, kā Toraks noliecas, lai izpētītu dziļu švīku, kur vilks, atstājis savu smaržu, bija saskrāpējis zemi. Viņš nopūtās.

-   Tas nav Vilks.

Pēc laika viņš no kadiķa krūma noplucināja melnu vilka vilnas šķipsnu.