Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

Viņa ielika kaltētas mežacūkas gaļas strēmeli bērza zaru žāklē ģints aizbildnim, taču Rips to nekavējoties nozaga. Toraks savu ziedojumu Mežam centās pasargāt no kraukļiem, iebāzdams to oša plaisā. Pēc tam Finkedīns lika Rēnai iemidzināt uguni, bet pats kopā ar Toraku nesa uz laivām mantību.

Pirms divām dienām viņi bija atstājuši Dziļā meža nometni un lēnām laidās pa straumi, jo Finkedīnam jo­projām dzija ribas. Kraukļu vadonis pēc viņiem bija iera­dies viens: pārējie ģints locekļi nodarbojās ar zveju, jo bija lašu nārsts. Jauki, ka ceļinieki bija tikai trijatā.

Toraks visapkārt juta pamatīgu atspirgšanu. Arī Dziļā meža ģintis, kad notika sanākšana, izlēma nekavējoties

sākt ārstēt nozagtos bērnus. Pieci tika atbrīvoti no alām, kas bija izraktas nogāzēs aiz Svētās birzs. Visi bija nolie­sējuši tievi kā mieti, viņu zobi novīlēti smaili kā ilkņi un prāti padarīti tik tīri no domām un balti kā āmuļu ogas. Taču, ielūkojusies bērnu acīs, Rena paziņoja, ka Tiazi vēl nav paspējis ieperināt dēmonus viņu kaulu smadzenēs, tāpēc tie joprojām bija bērni, nevis tokoroti. Tā kā no visiem klātesošajiem Rēnai šajā jautājumā bija vislielākā pieredze, viņai pakļāvās pat Duraina. Pēdējais, ko Toraks redzēja Dziļajā mežā, bija ģintis, kas dedzīgi strīdējās par to, kādi būtu piemērotākie riti bērnu atveseļošanai.

Aizaudzēt ievainojumus sāka arī Mežs. Pirmo dienu viņi airējās cauri izdegušajām zemēm, taču vietām Toraks jau manīja zaļus pleķīšus, kuros jaunos dzinumus skrubināja daži drosmīgi brieži. Melnezera krastos viņš bija redzējis Svēto ķēvi. Tā viņam uzbubināja, un puisis atzviedza pre­tim. Izskatījās, ka jāšanu tā Torakam ir piedevusi.

"Un tomēr," Toraks domāja, kamēr viņi krāva laivās dzeramtraukus, "dažas brūces nesadzīs nekad." Sumbru rētas nekad neizgaisīs. Gaups bija sakropļots uz mūžu. Viņa mazā meitiņa, kas tika atrasta kopā ar pārējiem bēr­niem, bija kļuvusi mēma. Taču sliktākais, ka viens no nozagtajiem bērniem bija zaudēts uz visiem laikiem. "Dē­mons," Vilks bija pavēstījis, sekodams tā pēdām, pirms tās pazaudēja Kalnu piekājē. Toraks iztēlojās, kā tas pāri akmeņiem steidzas uz Eostras midzeni.

Būs labāk, ja mantas piesiesi, Finkedīns sacīja, likdams Torakam salēkties. Priekšā būs krāces.

Toraks bija pārsteigts, jo nekādas krāces neatcerē­jās. Taču tad viņš atminējās, ka abi ar Renu šo ceļa gabalu, kas atradās vairāk uz dienvidiem, bija pieveikuši kājām.

Patīkami apzināties, ka no šā brīža atbildīgais bija Finkedīns.

Viņi devās ceļā un slīdēja garām čabošiem alkšņiem un niedrājiem, kas bija pilni ar dziedātājputniem. Beidzot, kad saules gaisma sāka kļūt zeltaina, skatienam pavērās Dziļā meža robotie klinšu vārti.

Finkedīns pār plecu jautāja Torakam, vai tam nav žēl pamest vietu, kas patiesībā bija viņa dzimtene.

-   Nē, puisis atbildēja, kaut gan viņam bija skumji to atzīt. Es šeit neiederos. Staltbrieži būtu drīzāk ļāvuši Ozolu burvim pārņemt Mežu nekā cīnījušies. Un pārējie… Tie gribēja nogalināt ikvienu, kas nesekoja Ceļam. Tagad viņi, šķiet, ir gatavi iznīcināt visus, kas sekoja. Kā gan es varu uzticēties šādiem cilvēkiem?

Finkedīns nolūkojās, kā bezdelīga lidojumā noķer mušu.

-    Viņiem vajadzīga pārliecība, Torak. Kā efejai, kas tveras pie ozola.

-    Un kā ar tevi? Vai arī tev tā ir vajadzīga?

Finkedīns pārlika airi šķērsām pāri laivai un pagriezās,

lai ieskatītos Torakam acīs.

-   Jaunībā es biju aizceļojis uz Tālajiem Ziemeļiem un medīju kopā ar Balto Lapsu ģinti. Reiz naktī mēs debesīs redzējām gaismas un es teicu: "Skatieties, rau, kur Pir­mais Koks!" Baltās Lapsas smējās. "Tas nav nekāds koks," viņi teica. "Tie ir ugunskuri, kurus tavi mirušie tuvinieki kurina, lai sasildītos." Vēlāk, kad biju nonācis pie Cirvjezera, Ūdru ģints pārstāvji man apgalvoja, ka gaismas ir liels niedrājs, kurā mīt viņu senču gari. Finkedīns brīdi klusēja un tad jautāja: Kuram ir taisnība?

Toraks papurināja galvu.

Kraukļu vadonis no jauna paņēma irkli.

-   Tu ne par ko nevari būt pārliecināts, Torak. Ja vien tev pietiks drosmes, agrāk vai vēlāk tu to atzīsi.

Zēns atcerējās Sumbrus un Meža Zirgus, kas krāsoja kokus.

-   Man šķiet, dažs labs to nesapratīs nekad.

-    Tas tiesa. Bet ne jau visi Dziļā meža iemītnieki ir tādi. Tava māte tāda nebija. Viņai bija vairāk drosmes.

Toraks uzlika plaukstu uz zāļu raga. Viņš vēl nebija Finkedīnam pavēstījis, ko par to uzzinājis, taču viņš bija pastāstījis Rēnai un tāpēc, ka tā bija Rena, viņa iedomā­jās par kaut ko tādu, kas Torakam nenāca ne prātā.

-   Varbūt tas tev palīdzējis visu laiku. Es vienmēr esmu brīnījusies, kāpēc dvēseļēdāji jau pašā sākumā nenojauta, ka tu esi garagājējs. Un šī sanēšana Svētajā birzī? Varbūt tieši tā atveda Pasaules Garu? Taču, man šķiet, mēs to skaidri neuzzināsim nekad.

"Ne par ko nevari būt pārliecināts," Toraks prātoja. Šī doma izbrāzās viņam cauri kā spirgts, vēss vējš.