Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

-    Vilka kažoks vietām ir melns, Rena teica cerību pilnā balsī. Uz astes un starp pleciem.

-   Viņa spalvām melni ir vienīgi galiņi, Toraks teica. Tās nav tādas kā šīs.

Pēc laba laika viņš nonāca stāvoklī, kuru Rena dēvēja par pēddziņa transu, un sekoja kaut kam, ko viņa nespēja pamanīt. Puisis sakņupa tik spēji, ka viņa tam gandrīz pārvēlās pāri.

Blakus viņa ceļgalam Rena ievēroja tik tikko manāmu ķepas nospiedumu.

-   Vai tas ir Vilks? meitene čukstus jautāja.

Toraks pamāja ar galvu. Viņa seja bija saspringta no

cerībām, un Rēnai bija žēl Toraka un dusmas uz Vilku, par to, ka šis nejūt, cik ļoti viņš vajadzīgs barabrālim.

Taču, kad viņi devās tālāk, Rēnas īgnums izgaisa un viņa ievāca dažus negatavus riekstus dāvanai. Iepriek­šējā vasarā Vilks tika vērojis, kā viņa lasa riekstus, un bija darījis to pašu, taču gatavos riekstus tas atstāja bez ievērības un noskrumšķināja zaļos.

Kamēr Rena par to domāja, blakus ielejā iegaudojās vilks.

Viņa palūkojās Torakā.

-   Mūsu Vilks? meitene nočukstēja.

Viņš pamāja ar galvu.

-   Viņš lūdz, lai mēs ejam pie viņa. Toraks sarauca uzacis. Taču šādu saucienu es no viņa nekad agrāk neesmu dzirdējis.

Viņi sasniedza nākamo pacēlumu pie upes, un pēkšņi Vilks pieplacināja Toraku pie zemes, un tas nozīmēja milzīgu sveicienu un dedzīgu atvainošanos. "Es esmu tik laimīgs par to, ka tu esi šeit! Piedod, piedod! Arī es pēc tevis ilgojos! Esmu laimīgs! Piedod!"

Galu galā viņš palaida puisi vaļā un, ļaudams Torakam paskatīties apkārt, lēca virsū Rēnai, lai pateiktu to visu vēlreiz.

Platībā ap migu mētājās tīri nograuzti kauli un ādas driskas; zemi bija cieši piemīdījušas neskaitāmas ķepas. Toraks ievēroja, ka Vilks bija kļuvis tievāks, droši vien tāpēc, ka viņam bija daudz jāmedī. Puisis sāka smaidīt.

-    Man taču vajadzēja to uzminēt, viņš nomurmi­nāja.

-    Man arī, Rena sacīja, atvirzīdama Vilka degunu.

Meitenes acis staroja, un viņa izskatījās tikpat laimīga, cik Toraks.

No migas parādījās lieliska, melna vilcene ar zaļganām dzintara acīm, kas, asti luncinādama un ausis pieglauzdama biklā sveicienā, tecēja pie viņiem.

"Jā, protams," Toraks nodomāja. "Taisnība."

Pagriezies pret Renu, puisis izstāstīja, ka vilcene pie­der pie bara, ar kuru viņš bija sadraudzējies iepriekšējā vasarā. Abi vēroja, kā tā pieplok uz vēdera un ar asti slauka zemi, bet Vilks pazūd midzenī.

-    Šķiet, mums nenāktu par sliktu mazliet pakāpties atpakaļ, Toraks teica, pēkšņi nebūdams pārliecināts, kā viņiem vajadzētu uzvesties.

Abi ar Renu atvirzījās pieklājīgā attālumā no migas ieejas un ar sakrustotām kājām apsēdās.

Ilgi viņiem nenācās gaidīt. Atgriezās Vilks, kas nesa zobos mazu kamoliņu, kurš locījās un spārdījās. Asti kul­stīdams, viņš pierikšoja pie Toraka un nolika to puisim priekšā.

Toraks centās pasmaidīt, taču sirds bija pārāk pilna.

Mazulis bija kādu mēnesi vecs. Tas bija apvēlies un pūkains, un lāgā neturējās uz strupajām kājelēm. Tā ausis vēl bija sagumzītas un acis skatījās katra uz savu pusi un bija zilas kā slāneklis, tomēr mazulis dedzīgi tuvojās Torakam un izskatījās tikpat bezbailīgs un ziņkārīgs kā mazotnē viņa tēvs.

Toraks klusi iesmilkstējās un pasniedza kucēnam plaukstu apostīšanai; tas ieķiukstējās un, luncinādams strupo astīti, centās apēst Toraka īkšķi. Puisis pacēla mazuli plaukstā un paostīja tam pavēderi. Sis spirinājās ar mazajām, glītajām ķepiņām un ieķērās Torakam matos ar nadziņiem, kas bija sīki kā kazenāju ērkšķi. Kad Toraks nolika vilcēnu zemē, tas aizklumpačoja atpakaļ pie tēva.

Vilcene pacēla purnu un iesmilkstējās, un no migas iznira vēl divi mazuļi, kas ņurdēdami lēkšoja pie mātes, lai apošņātu tai purnu. Viens bija melns, un acis tam bija zaļganas kā mātei, bet otrs pelēks kā Vilks, taču ar sar­kanbrūnām acīm. Visi trīcēja sajūsmā par jauno, aizrau­jošo pasauli.

Atlidoja Rips un Reka, un divi vilcēni pamuka tālāk, taču viņu māsa sāka kraukļiem pielavīties. Putni, apzi­nādamies, ka briesmas tiem nedraud, staigāja apkārt. Tie ļāva kucēniem pielīst sev gandrīz klāt un tad, ķērkstoši smiedamies, palidoja gabaliņu tālāk.

Toraks vēroja, kā Rena noguļas uz sāniem un velk pa zemi zaru, lai mazuļiem būtu, ko trenkāt, un melnais, viņai nezinot, piezogas pie viņas zābakiem un sāk tos grauzt.

Zēns uzmeta skatienu Vilkam, kas lepni stāvēja un luncināja asti. "Paldies," Toraks sacīja vilku valodā un tad vērsās pie Rēnas:

-   Vai tu saproti, ko tas nozīmē?

Viņa plati pasmaidīja.

-    Man šķiet, tas nozīmē, ka Vilks ir atradis drau­dzeni.

Toraks iesmējās.

-   Jā, bet tas nozīmē vēl kaut ko vairāk. Šī ir pirmā reize, kad mazuļi iznākuši no midzeņa. Šī ir visnozīmīgākā diena, jo viņi satiekas ar pārējiem bara locekļiem.

Toraks ar plašu rokas mājienu norādīja uz Vilku, tā draudzeni, vilcēniem, Renu un sevi.

-   Pārējie bara locekļi, viņš teica, esam mēs.

Mišela Peivere ZVĒRESTA LAUZĒJS

Tumšās senatnes stāsti Piektā grāmata

Redaktore Rūta Koluža

Apgāds Zvaigzne ABC, SIA, K. Valdemāra ielā 6, Rīgā, LV-1010. Red. nr. L-1994. AJs "Poligrāfists", K. Valdemāra ielā 6, Rīgā, LV-1010.