Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

Taču, kamēr Tiazi uzvaras priekā bļaustījās, Meža elpa iepūta dzirksteli viņa matu jūklī. Toraks to pamanīja. Ozolu burvis ne.

Puisis izmisīgi centās no viņa atvairīties.

-   Tu nekad nebūsi saimnieks! viņš kliedza. Pat ja tu mani nogalināsi, tu nekad nedabūsi to, ko vēlies!

-   Un kas tas būtu? Ozolu burvis ņirdza, rāpdamies tuvāk.

-   Tas, kā dēļ tu nonāvēji manu asinsradinieku: uguns opāls.

Bet tas jau ir mans! Tiazi ļaunpriecīgi pavicināja dozi.

No debesīm šāvās lejup melnu spalvu gūzma, un Reka centās akmeni pievākt, taču Tiazi ar rokas vēzienu putnu aiztrauca.

Kad burvim pārslīdēja melna ēna, smaids viņa sejā sastinga. Ar klusiem spārniem šķeldams gaisu, ūpis izvir­zīja uz priekšu nagus un izkampa dozi no burvja rokas. Tiazi, nikni gaudodams, sniedzās tam pakaļ, taču tas jau bija projām un aizlidoja Augsto kalnu virzienā.

Tagad Tiazi kauciens pārvērtās par rēcienu, jo pieņē­mās spēkā niknā dzirkstele. Tverdams savās krēpēs, bārdā un tērpā, viņš nodrebēja zaudēja līdzsvaru un krita.

Toraks no ozola galotnes lūkojās, kā dvēseļēdājs bez dzīvības guļ pie koka saknēm. Viņš redzēja, kā Dziļā meža mednieku pūlis izlaužas caur dzeloņkrūmu sienu un ielenc līķi. Pēc tam atvērās mākoņi un sāka gāzt lietus, kas apslā­pēja liesmas un lika uzvirmot kodīgu dūmu grīstēm; Mežs smagi un saraustīti nopūtās, jo bija attīrījies no ļaunuma, kas apdraudēja tā zaļo sirdi.

Kamēr Toraks rāpās lejā drošībā, viņa seju straumēm apskaloja lietus, taču zēns to gandrīz nemanīja. Viņš dre­bēja no pārguruma, taču bija dīvaini nejūtīgs. Viņš pat lāgā nemanīja ievainojumu ciskā.

Nolēcis zemē, Toraks steberēja pie Rēnas, kas bija pakritusi pie ugunskura atliekām. Saļimis viņai blakus uz ceļiem, zēns apkampa viņas plecus.

Vai esi ievainota? Vai viņš tev nodarīja pāri?

Rena, kas bija balta kā krīts, papurināja galvu, un viņas acis bija aizēnojusi Tiazi radītā tumsa. Viņa atvēra muti, lai kaut ko teiktu; pēc tam Rēnas seja noraustījās un viņa novērsās. Meitenes pakausis bija glīts un neaiz­sargāts. Toraks apskāva Renu un pievilka sev klāt.

Kad abi tupēja apskāvušies, pie Toraka gurna sāka zumēt zāļu rags. Pacēlis galvu, puisis ieraudzīja, ka starp Lielo īvi un Dižozolu ar vadonim cienīgu spozmi dzintardzeltenajās acīs stāv Vilks. "Uzmaniesviņš Toraku brīdināja. "Tas tuvojas…"

No kaut kurienes cauri Svētajai birzij izbrāzās spēcīgs vējš, kas sašūpoja koku zarus, taču nebija dzirdama ne skaņa. Saule paslēpās aiz mākoņiem, un lielie koki blāz­moja tik zaļi, ka sāpēja acis, taču Toraks nespēja novērsties. Dziļi viņa būtībā, atbalsodamies asinīs, zumēja zāļu rags. Pasaule salūza un ievēlās nebūtībā. Viņš nespēja saklausīt dziestošo ogļu čūkstēšanu vai lietus čaboņu uz lapām. Viņš nespēja saost dūmus un sajust Renu savās rokās.

Virmojošajā dūmakā starp ozolu un īvi stāvēja garš vīrs. Tā seja pret žilbinošajām debesīm nebija saskatāma, un garie mati plīvoja nedzirdamajā vējā. Uz viņa pieres slējās brieža ragi.

Toraks iekliedzās un aizklāja acis ar plaukstu.

Kad viņš no jauna uzdrošinājās paskatīties, tēls bija izgaisis, un tur stāvēja tikai Vilks barabrālis, kas lun­cināja asti un cauri lietus gāzmām metās sveikt Toraku.

trīsdesmit astotā nodala

Kad Toraks pamodās, viņš nesaprata, kur atrodas.

Viņš gulēja zem siltu zaķādu apmetņa. Cauri egļu zaru jumtam būdā iespīdēja zaļa saule. Puisis saoda malkas dūmus un nometnes skaņas: sprakšķēja ugunskurs un kāds asināja nazi.

Viņš sāka atcerēties. To, kā bija nometies ceļos blakus Rēnai Svētajā birzī. Dziļā meža ģintis, kas pulcējās apkārt, un kādu, kas viņam iespieda plaukstā nazi. Ceļojumu uz nometni kājām un vienkocī. Sievieti, kas sašuva ievaino­jumu ciskā, un otru, kas aprūpēja Rēnas ceļgalu. Medoto dzērienu, kas lika justies miegainam, un pēc tam vairs nekā.

Aizvēris acis, Toraks sarāvās kamolā. Krūtis mazliet sāpēja, it kā kaut kas censtos no tām izlauzties, un viņam radās nepatīkama nojausma. Tiazi bija miris, taču pie Eostras atradās uguns opāls. Un viņš kopā ar Renu atradās Dziļā meža ģinšu žēlastības varā.

Izlīdis no būdas, puisis atrada ļaužu pūli, kas gaidīja viņa pamošanos. Tie zemu paklanījās. Toraks neklanījās. Pirms divām dienām šie cilvēki gaudoja pēc viņa asi­nīm.

Viņam par pārsteigumu, pūlī bija manāma Duraina un Staltbrieži, kā arī daži no Vītolu un Mežakuiļu ģints, taču no Kraukļiem nebija neviena. Kur atradās Rena? Puisis jau gatavojās to pajautāt, kad Meža Zirgu vadone paklanījās īpaši zemu un aicināja pagaidīt pie košsarkanā koka.

Ko pagaidīt? Viņš nesaprata. Dziļā meža ģinšu pār­stāvji uz viņu skatījās biedējošā klusumā.

Ieraudzīt Renu, kas ar kruķu palīdzību steberēja pre­tim, bija liels atvieglojums.

-   Vai zini, viņa klusā balsī jautāja, ka esi nogulējis veselu diennakti? Man nācās tevi iedunkāt, lai pārlieci­nātos, vai esi vēl dzīvs.

Meitenes balss izklausījās braša, taču Toraks redzēja, ka kaut kas nav kārtībā un viņa to vēl negrib teikt.

-   Visi vienā laidā klanās, viņš čukstus sacīja.