Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

Kamēr Rena glūnēja pa spraugu, tai garām paslīdēja kāda ēna. Viņa atsprāga atpakaļ, satrieca ceļgalu un sāpēs iespiedzās.

Tiazi smējās:

Nu jau vairs nav ilgi jāgaida.

Rena sadrūmusi rāpās atpakaļ pie plaisas.

Ozolu burvis, riņķodams ap ugunskuru, gan parādī­jās, gan pazuda no redzesloka. Tam mugurā joprojām bija lapu apmetnis, taču kapuce bija atmesta, lai varētu brīvi plandīties garie mati, un uz krūtīm viņš nēsāja ģints aiz­bildņa vītni no ozolzīlēm un āmuļiem. Ogas bija bālgani baltas kā neredzīgas acis. Starp tām Rena pamanīja mazu, melnu maciņu.

Uguns opāls.

Rena zināja, ka Tiazi jūt viņas pētošo skatienu un to izbauda, taču viņa nespēja novērst acu. Viņa redzēja, kā burvis piemet ugunskuram zarus. Viņa skatījās uz apsvilušo gaļu, kas karājās pie mieta.

Rena piespieda sevi palūkoties uz augšu. Zvaigzne bija nodzisusi. "Palīdzību tev nesagaidītsmējās tukšās debe­sis.

Meitenes prāts joņoja ka zirneklis. Kur ir Rips un Reka? Kur Vilks? Kur Toraks?

"Nē! Nelūdzies, lai viņš ierodas: tieši to jau Tiazi vēlas. Tu esi ēsma. Ja Toraks ieradīsies, tu varēsi vērot, kā viņš iet bojā."

Un Tiazi uzvarēs, par to viņai nebija šaubu. Viņš bija stiprākais vīrs Mežā, un viņam piemita burvja viltība.

Pulsējošās sāpes Rēnas galvā kļuva stiprākas. Pēkšņi viņa saprata, ka vairs nespēj saskatīt savus zābakus. Dūmi ieplūda pa plaisām un vijās ap viņas potītēm.

Acis sāka sūrstēt. Viņa mēģināja klepot, taču ar vīkšķi mutē izdevās vienīgi apslāpēts gārdziens.

Nu jau vairs nav ilgi jāgaida, Tiazi atkārtoja.

Rena no jauna paskatījās pa spraugu stumbrā. Ozolu burvis stāvēja, saspiedis kopā kājas, un no plaukstas plaukstā pārlika jēlādas pātagu. Viņa raupjie vaibsti bija kļuvuši vēl skarbāki no gaidām. Ko viņš bija saklausījis tādu, ko nedzirdēja Rena?

Troksnis viņas galvā kļuva skaļāks.

Tas nebija galvā, tas skanēja kaut kur ārpusē aiz dzelkšņu apļa.

Zemi bradāja zirgu kājas.

Dunošie nagi tuvojās, un Rena ar seju piespiedās pie plaisas, cenzdamās kaut ko saskatīt.

Viņa ar acs kaktiņu pamanīja ēnu, un pēc tam pāri dzelkšņiem pārlidoja melns zirgs ar Toraku jā, Toraku mugurā. Vienā rokā viņš bija sagrābis zirga krēpes, bet otrā savu zilo slāņakmens nazi. Toraka tumšie mati plīvoja un seja bija skarba un pavērsta pret Tiazi.

Ķēves nagi iecirtās zemē un uzjundīja pelnu šalti, taču Toraks, nenovērsdams acu no Ozolu burvja, kas mierīgi stāvēja, ar pletni uzsizdams sev pa gurnu, noturējās tās mugurā.

Ķēve nosprauslājās un atmeta galvu. Toraks nolēca zemē un sagrīļojās, taču noturējās kājās. Ķēve savicināja asti, no jauna pārlēca ērkšķu krūmiem, un viņas kāju duna izgaisa tālumā.

trīsdesmit piektā nodala

Rena dzirdēja, kā sprakšķ ugunskurs, un redzēja, kā visapkārt sēžas pelnu plēksnes. Viņa piespieda vaigu

pie nepiekāpīgā koka. "Nē, Torak, viņš tevi nogalinās!" meitene vēlējās kliegt.

Tiazi viegli un nesteigdamies nometa apmetni. Zem tā viņš valkāja daudzu mednieku ādas: tur bija gan lapsas, gan lūši, gan āmrijas, gan lāči, kuru spēks bija kļuvis par viņa spēku, un pie jostas burvim karājās milzīgs nazis, kura asmens lāsmoja sarkans no daudzām slepkavībām. Viņš bija neievainojams: tas vairs nebija radījums, kas sastāvēja no lapām un mizas, tas vairs nebija mežainis, bet gan Meža valdnieks.

To raks stāvēja un nikni vēroja burvi.

Kur viņa ir!? viņš iekliedzās.

-    Kur viņa ir? Toraks elsoja.

Zēns bija nomocījies. Viņam drebēja ceļgali. Viņš centās noturēties kājās.

Ozolu burvis skatījās uz Toraku cauri dūmiem; viņš bija milzīgs, rāms un savaldīgs. Toraks no Rēnas nemanīja ne vēsts. Tikai priedes stumbra kāpnes, kas bija atslietas pret nedzīvo ozolu, un šausmīgo upuri pie mieta.

-    To jau tu vēlējies, vai ne? Toraks prasīja. Tu gribēji mani. Nu, te nu es esmu! Laid viņu vaļā!

-   Un ko vēlies tu, garagājēj? Tiazi jautāja. Atrieb­ties par savu nogalināto radagabalu? Redz, kur es esmu. Tev tikai jānāk un jāstājas pretim, un tavs zvērests būs izpildīts.

Atņirdzis dzeltenos zobus, viņš izpleta rokas un parā­dīja bijību iedvesošus plecus un krūtis.

Toraks vilcinājās.

-    Ja vien tu uzdrīkstēsies man ieskrāpēt plaukstā, garagājēj, Kraukļu meiča mirs. Bet, ja pakļausies man, viņa varēs staigāt brīva.

Ugunskurs čukstēja. Akmeņozoli, Dižozols un Lielā īve visi gaidīja, ko darīs Toraks.

Nenovērsdams skatienu no Tiazi, viņš noņēma no pleca bultu maku un loku, atvēzējās un aizmeta to pāri ērkš­ķiem. Nākamajam bija kārta cirvim. Pēc tam viņš pasvār­stīja saujā zilo slānekļa nazi, kas bija piederējis tēvam, un aizlingoja arī to.

Neaizsargāts viņš caur mirguļojošo karstumu skatījās uz dvēseļēdāju.

-   Es atsakos no atriebības, Toraks teica. Es laužu zvērestu. Saņem mani! Atstāj dzīvu viņu.

trīsdesmit sestā nodala

-Ļauj viņai dzīvot, Toraks atkārtoja, un viņa balss bija noklususi līdz lūdzošam čukstam.

Viņu pārņēma bailes. Varbūt Rena jau bija mirusi?

Tiazi to redzēja puiša sejā un saverkšķīja lūpas.

-   Tas neko nav vērts, zvēresta lauzēj. Tu nekad vairs nesatiksi savu meiteni.

Uz mirkli Toraku pārņēma izmisums.