Aklais slepkava

Viņš nometa klausuli. Tā bija ģimenes iezīme. Iepriekš, pie­zvanījusi, lai mani izlamātu, tāpat bija rīkojusies arī Vinifreda.

Pēc tam Ričards pazuda un vēlāk tika atrasts uz Nāriņas klāja — nu, to visu jūs jau zināt. Viņš laikam bija ielavījies pil­sētiņā, ielavījies Aviljonā, ielavījies jahtā, kura, starp citu, atradās laivu mājā, nevis pietauvota pie stekiem, kā kļūdaini apgalvots avīzēs. Tas bija tikai aizbildinājums: līķis laivā uz ūdens ir pie­tiekami normāla parādība, bet līķis laivu mājā ir kaut kas dīvains. Vinifreda negribētu, lai kāds nodomā, ka Ričards zaudējis prātu.

Kas tad bija noticis īstenībā? īsti nezinu. Kad Ričards tika atrasts, notikumus savā pārziņā pārņēma Vinifreda un spodrināja fasādi, cik vien spēdama. Trieka — tāds bija viņas stāsts. Taču viņam pie elkoņa tika atrasta šī grāmata. Tik daudz es zinu, jo Vinifreda man piezvanīja gluži histēriska un izpauda to. "Kā tu varēji to viņam nodarīt?" viņa teica. "Tu izpostīji viņa politisko karjeru un pēc tam arī viņa atmiņas par Loru. Viņš Loru mīlēja! Viņš Loru dievināja! Viņš nespēja pārdzīvot Loras nāvi!"

"Man prieks dzirdēt, ka viņš ir jutis kādu nožēlu," es vēsi attraucu. "Nevarētu sacīt, ka tolaik es būtu tādu manījusi."

Vinifreda, protams, vainoja mani. Pēc tam sākās atklāts karš. Viņa nodarīja man pašu ļaunāko, ko es spēju iedomāties. Viņa paņēma Emē.

Manuprāt, jūs esat iepazinuši Vinifredas nostāju. Viņas versijā es, bez šaubām, biju žūpa, klaidone, nevīža, slikta māte. Laikam ritot, es viņas mutē noteikti kļuvu par nevīžīgu raganu, par jukušu veceni, par sagrabējušu, vecu krāmu tirgotāju. Tomēr šaubos, vai viņa kādreiz ir jums teikusi, ka es nogalināju Ričardu. Ja viņa būtu pateikusi jums to, tad būtu spiesta arī izpaust, kur ņēmusi šo domu.

Krāmi — tas nu būtu par 'stipru sacīts. Es pirku lēti un pār­devu dārgi — vai tad senlietu branžā kāds dara citādi? — bet man bija laba acs, un es nekad neķēros pie neatļautiem paņēmie­niem. Bija viens pārmērīgas dzeršanas laiks — atzīstos —, taču tikai pēc tam, kad Emē jau bija prom. Jā, bija arī daži vīrieši. Tas nekad nebija mīlestības jautājums, drīzāk jau tāds kā pārsējs uz laiku. Es biju nošķirta no visa, kas man apkārt, es nespēju sasniegt, pieskarties; un reizē jutos tā, it kā man būtu noplēsta āda. Man bija nepieciešams otra auguma mierinājums.

Es vairījos no vīriešiem, kas nāca no manām agrākajām sociā­lajām aprindām, lai gan daži tādi parādījās gluži kā augļu mušas, līdzko padzirdējuši par manu vientulību un iespējamo morālo va­ļību. Tādus vīriešus varēja pamudināt un, bez šaubām, pamudināja Vinifreda. Es turējos pie svešiniekiem, sameklētiem sirojumos pa tuvējiem miestiem un pilsētām, meklējot to, ko tagad mēdz dēvēt par kolekcijas priekšmetiem. Es nekad nenosaucu savu īsto vārdu. Tomēr Vinifredas neatlaidība mani beigās pārspēja. Viņai bija bijis vajadzīgs tikai viens vīrietis, un to viņa arī dabūja. Nofotografētas moteļa istabas durvis ieejot, izejot; viltotie paraksti reģistra grāmatā; liecība, ko sniedzis īpašnieks, kuram skaidrā nauda iepriekš bija gauži pa prātam. Jūs varētu apstrīdēt to tiesā, sacīja mans advokāts, bet es to neieteiktu. Mēģināsim dabūt apmeklējuma tiesības, ne uz ko vairāk jūs nevarat cerēt. Jūs ielikāt viņiem rokās ieroci, un viņi to izmantoja. Arī viņš nebija par mani augstās domās — nevis manas zemās morāles, bet gan manas nemākulības dēļ.

Ričards savā testamentā bija iecēlis' Vinifredu par Emē aiz­bildni, kā arī par Emē ievērojamā mantojuma vienīgo pilnvarnieci. Tā ka arī tas bija atrisinājies viņas labā.

Kas attiecas uz grāmatu, tad Lora nav uzrakstījusi nevienu vārdu no tās. Bet to jūs noteikti zināt jau labu laiku. Es to uzrakstīju pati, savos garajos vakaros vienatnē, kad gaidīju atgrie­žamies Alekšu, un vēlāk, kad sapratu, ka viņš neatgriezīsies. To, ko darīju, es neuzskatīju par rakstīšanu — es vienkārši pierakstīju. To, ko atcerējos, un arī to, ko iztēlojos, kas arī ir patiesība. Es par to domāju kā par notikumu reģistrēšanu. Bezmiesiska roka, kura skrīpā uz sienas.

Es gribēju pieminekli. Tā tas sākās. Aleksam un arī pati sev.

No tā līdz apņēmībai nosaukt Loru par autori nebija garš ceļš. Jūs varbūt nospriedīsiet, ka mani iedvesmoja gļēvulība vai aukstasinības trūkums — starmešu gaisma man nekad nav pa­tikusi. Vai vienkārša piesardzība: mans pašas vārds būtu garantija Emē zaudēšanai, bet viņu es zaudēju tā kā tā. Tomēr, ja pa­domāju, man jāteic, ka es tikai rīkojos taisnīgi, jo nevaru sacīt, ka Lora nav uzrakstījusi nevienu vārdu. Formāli tas ir pareizi, taču citā izpratnē — tajā, ko Lora būtu dēvējusi par garīgo izpratni, — varētu teikt, ka viņa ir bijusi mana līdzstrādniece, īstā autore nebija neviena no mums: dūre ir kas vairāk par savu pirkstu summu.

Atceros, kā Lora, kad viņai bija desmit vai vienpadsmit gadu, sēdēja pie vectēva rakstāmgalda Aviljonas bibliotēkā. Nolikusi sev priekšā papīra lapu, viņa čakli plānoja sēdvietas paradīzē. "Jēzus sēd Dievam pie labās rokas," viņa teica, "bet kas tad sēd Dievam pie kreisās rokas?"