Aklais slepkava

Gāja laiks. Es strādāju dārzā, lasīju un tā tālāk. Es biju sā­kusi — pieticīgi, ar dažām Ričarda dāvinātām dārglietām dzīv­nieciņu formā — tirgot lietotus greznumnieciņus, un nākamajās desmitgadēs izrādījās, ka tas man lieti noder. Bija nodibināts kaut kas līdzīgs normālai dzīvei.

Bet no neizlietām asarām cilvēks var sasmakt. Tāpat arī no atmiņām. Tāpat arī no tā, ka nemitīgi jātur mute. Sākās manas sliktās naktis. Es nespēju iemigt.

Oficiāli Lora bija aprakta papīros. Vēl daži gadi, un jau gan­drīz liktos, ka viņa nekad nav eksistējusi. Man nevajadzēja dot klusēšanas zvērestu, es sev teicu. Ko tad es gribēju? Neko daudz. Tikai kaut kāda veida pieminekli. Bet, ja tā padomā, kas gan ir piemineklis, ja ne piemiņa par pārciestajām brūcēm? Par brūcēm, kas ir pārciestas, bet par kurām nav piedots. Bez piemiņas nevar būt atriebības.

Lai neaizmirstam. Piemini mani. No mūsu gurstošajām rokām jums. Izslāpušo rēgu saucieni.

Es biju sapratusi, ka nekas nav grūtāk kā izprast mirušos; bet nekas nav bīstamāk kā nelikties par viņiem zinis.

Gruvešu kaudze

Es aizsūtīju grāmatu. Pēc noteikta laika saņēmu vēstuli. At­bildēju uz to. Notikumi ritēja savu gaitu.

Pirms grāmatas publicēšanas pienāca autoreksemplāri. Apvāka iekšmalā bija aizkustinoša biogrāfiska piezīme:

Aklo slepkavu Lora Ceisa uzrakstīja, vēl nebūdama div­desmit piecus gadus veca. Tas bija viņas pirmais romāns; diemžēl tas paliks arī pēdējais, jo 1945. gadā viņa gāja bojā traģiskā autokatastrofā. Mēs ar lepnumu piedāvājam jums šīs jaunās un apdāvinātās rakstnieces darbu, kas tapis viņas pārsteidzošās daiļrades īsajā plaukumā.

Virs tā bija Loras fotogrāfija, slikta reprodukcija: tajā viņa izskatījās kā mušu nostaigāta. Tomēr tas bija kaut kas.

Kad grāmata iznāca, sākumā valdīja klusums. Galu galā tā bija diezgan maza grāmatiņa, nebūt ne bestsellera sižets; lai gan atzinīgi uzņemta Ņujorkas un Londonas kritiķu aprindās, šeit tā nesacēla sevišķu troksni — sākumā. Tad tā tika moralizētāju nagos, uz skatuves metās arī bargie sprediķotāji un vietējās rosīgās večas, un tracis gāja vaļā. Tiklīdz līķu mušas bija aptvērušas sakarību — Lora ir Ričarda Grifena mirusī sievasmāsa —, tās klupa grāmatai virsū. Ričardam tolaik jau bija savi politiskie ienaidnieki. Insinuā­cijas sāka plūst straumēm.

Gaismā atkal tika celts reiz tik veiksmīgi notušētais stāsts par to, ka Lora izdarījusi pašnāvību. Ļaudis trina mēles — ne tikai Taikonderogā, bet arī svarīgās aprindās. Ja viņa ir izdarījusi paš­nāvību, tad kāpēc? Kāds anonīmi piezvanīja pa telefonu — diez kurš tas varētu būt bijis? — un ainu papildināja klīnika Bella Vista. Kāds bijušais darbinieks (kuram bija labi samaksāts, kā apgalvoja viena no avīzēm) nodeva liecību, tās rezultātā tika sīki izmeklēti klīnikas darbības aizdomīgākie aspekti, izrakņāts pagalms un viss nams slēgts. Es ar interesi pētīju tā fotogrāfijas: sākumā tas bija bijis kāda kokmateriālu tirdzniecības magnāta savrupnams un tikai pēc tam tur tika iekārtota klīnika; tika pieminēts, ka ēdamistabā esot dažas ļoti skaistas logu vitrāžas, lai gan ne tik skaistas kā Aviljonā.

Tika atrasta sarakste starp Ričardu un direktoru, un tā bija īpaši diskreditējoša.

Lāgiem Ričards man parādās — iztēlē vai sapnī. Viņš ir pelēks, bet ar varavīkšņainu spīdumu, kā eļļa peļķē. Viņš pievērš man blāvu skatienu. Vēl viens pārmetošs rēgs.

īsi pirms tam, kad avīzes paziņoja par viņa aiziešanu no ofi­ciālās politikas, viņš man piezvanīja, pirmo reizi kopš manas aizbraukšanas. Viņš bija saniknots un arī izmisis. Viņam bija pa­teikts, ka skandāla dēļ viņš nevar pretendēt uz līdera vietu, un svarīgi cilvēki vairs neatbildēja uz viņa telefona zvaniem. No viņa bija novērsušies. Viņš bija atstumts. Es to esot izdarījusi tīšām, lai viņu izputinātu, viņš teica.

"Ko izdarījusi?" es jautāju. "Tu neesi izputināts. Tu joprojām esi ļoti bagāts."

"Tā grāmata!" viņš sacīja. "Tu mani sabotēji! Cik tu samak­sāji, lai to publicētu? Nespēju noticēt, ka Lora ir sarakstījusi to nešķīsto — to atkritumu!"

"Tu negribi tam ticēt," es atteicu, "tāpēc ka biji apreibis no viņas. Tu nevari pieļaut iespēju, ka visu to laiku, kamēr tev ar viņu bija tas netīrais romāniņš, viņa gulēja vēl ar otru vīrieti — ar vīrieti, kuru mīlēja, atšķirībā no tevis. Vismaz es domāju, ka grāmata liecina tieši to — vai tad ne?"

"Tas bija tas sarkanais, vai ne? Tas nolādētais maita — pik­nikā!" Ričards laikam bija ļoti satraucies: parasti viņš lamājās reti.

"Kā lai es to zinu?" es sacīju. "Es viņu neizspiegoju. Tomēr piekrītu, tas droši vien sākās piknikā." Neteicu viņam, ka ar Alekšu saistījās divi pikniki: viens kopā ar Loru un otrs, gadu vēlāk, bez viņas, pēc tam kad todien nejauši biju satikusi Alekšu Kvlnstrītā. Todien, kad ēdām cieti vārītās olas.

"Viņa to darīja aiz tīrās spītības," Ričards sacīja. "Viņa man vienkārši atriebās."

"Tas mani nepārsteigtu," es teicu. "Viņa tevi droši vien ienīda. Un kā gan ne? Būtībā tu viņu izvaroji."

"Tas nav tiesa! Es neko nedarīju bez viņas piekrišanas!"

"Piekrišana? Vai tā tu to dēvē? Es to dēvētu par šantāžu."