Aklais slepkava

Pavadījusi Ričardu viņa ceļojumā, es iedevu kalpotājiem brīvu vakaru. Gan tikšu galā viena pati, es teicu. Pēdējā laikā es tā darīju biežāk nekā parasti — mān patika būt mājā vienai, tikai ar Emē, kad viņa iemigusi, — tāpēc aizdomas neradās pat misis Margatroidai. Kad gaiss bija tīrs, es rīkojos ātri. Jau iepriekš biju slepus sakravājusi mantas — savu dārglietu lādīti, fotogrāfijas, Daudzgadīgos augus akmeņdārziem — un tagad sakravāju pārējo. Drēbes, lai gan nebūt ne visas; šādas tādas Emē lietas, lai gan arī nebūt ne visas. Visu, ko spēju, es sastūķēju ceļojuma lādē, tajā pašā, kurā reiz bija glabājies mans pūrs, un tai pieskaņotajā ceļasomā. Kā norunāts, ieradās dzelzceļa stacijas vīri, lai paņemtu manu bagāžu. Nākamajā dienā man bija viegli ar taksometru aizbraukt uz Jūnionstaciju kopā ar Emē, katrai no mums bija tikai viena maza ceļasoma, un neviens neko neuzzināja.

Es atstāju vēstuli Ričardam. Tajā es rakstīju: ņemot vērā to, ko viņš pastrādājis — jo tagad es zinu, ko viņš pastrādājis, — es negribu viņu redzēt vairs nekad. Ņemot vērā viņa politiskās ambī­cijas, es nepieprasīšu šķiršanos, lai gan man ir bagātīgi pierādījumi par viņa piedauzīgo uzvedību, proti, Loras burtnīcas, kuras — es nepatiesi apgalvoju — ir noglabātas bankas seifā. Ja viņam ir kādi nodomi piedurt savus netīros pirkstus Emē, es piebildu, tad lai tādus nodomus viņš labāk atmet, jo es sarīkošu ļoti, ļoti lielu skandālu — tieši tāpat kā tajā gadījumā, ja viņš neapmierinās manas finansiālās prasības. Tās nebija lielas: es gribēju tikai tik daudz naudas, lai nopirktu mazu mājiņu Taikonderogā un no­drošinātu iztiku Emē. Savas pašas vajadzības es varēšu apmierināt citādos veidos.

Es parakstījos ar visu labu un, aplaizīdama aploksnes malu, prātoju, vai pareizi esmu uzrakstījusi vārdu piedauzīgo.

Vairākas dienas pirms aizbraukšanas no Toronto es sameklēju Kallistu Ficsimonsu. Viņa bija atmetusi ar roku tēlniecībai un tagad gleznoja sienu freskas. Es atradu viņu kādā apdrošināšanas firmā — galvenajā birojā —, kur viņa bija saņēmusi pasūtinājumu. Freskas tēma bija sieviešu ieguldījums karā — novecojusi tēma, jo karš jau bija beidzies (un, lai gan neviena no mums to vēl nezināja, šī freska drīz tika aiztriepta ciet ar iedrošinoši maigu, pelēkbrūnu krāsu).

Viņas rīcībā bija nodota viena siena. Trīs fabrikas strādnieces kombinezonos, ar drošsirdīgiem smaidiem, ražo bumbas; meitene sēd pie ātrās palīdzības mašīnas stūres; divas laukstrādnieces ar kap­ļiem un tomātu grozu; sieviete mundierī strādā pie rakstāmmašī­nas; lejā, stūrī, atbīdīta pašā maliņā, māte, apsējusies priekšautu, velk no krāsns maizes klaipu, un divi bērni atzinīgi noskatās.

Kallija bija pārsteigta, ieraugot mani. Nebiju brīdinājusi par savu apmeklējumu: nevēlējos, lai no manis izvairās. Viņa uzraudzīja krāsotājus, matus apsējusi ar lakatiņu, ģērbusies haki krāsas biksēs un tenisdbās, platiem soļiem staigāja apkārt, rokas sabāzusi kabatās, pie apakšlūpas karājās cigarete.

Viņa zinot par Loras nāvi, esot lasījusi avīzēs — tik jauka meitene, bērnībā bijusi tik neparasta, cik žēl. Pēc šī ievada es paskaidroju, ko Lora man izstāstījusi, un jautāju, vai tas ir tiesa.

Kallija sašuta. Viņa lietoja apzīmējumu pupu mizas, visai bieži. Taisnība, Ričards esot viņai izpalīdzējis, kad viņa pieķerta kā Sarkanās brigādes aģitatore, bet viņa domājusi, ka Ričards to darījis tikai ģimenes un veco laiku vārdā. Viņa noliedza, ka jebkad būtu izpaudusi Ričardam kaut ko par Alekšu vai kādu citu sociālistu vai līdzskrējēju. Pupu mizas! Tie esot viņas draugi! Bet Alekss, jā, Aleksam viņa sākumā izpalīdzējusi, jo viņš bijis tādā ķezā, bet tad viņš nozudis, patiesībā pat palikdams viņai parādā naudu, un pēc tam viņa dzirdējusi, ka viņš esot Spānijā. Kā lai viņa būtu varējusi izspiegot, kur atrodas Alekss, ja pati nav to zinājusi?

Iegūts nebija nekas. Varbūt Ričards šai ziņā bija Lorai me­lojis, kā bija melojis man par tik daudz ko citu. Tomēr varbūt meloja Kallija. Bet kādu citu atzīšanos es biju no viņas gaidījusi?

Emē nepatika Taikonderogā. Viņa gribēja pie tēva. Viņa gribēja atrasties pazīstamā vidē, kā jau visi bērni. Viņa gribēja atgriezties savā istabā. Ak, vai gan to negribam mēs visi.

Es paskaidroju, ka mums te kādu laiciņu jāpaliek. Man ne­vajadzētu teikt paskaidroju, jo paskaidrots netika nekas. Ko gan es varēju pateikt tādu, ko saprastu astoņus gadus vecs bērns?

Taikonderoga tagad bija citāda; te bija sirojis karš. Vairākas fabrikas kara gados bija atvērtas — sievietes kombinezonos tur ražoja detonatorus —, bet tagad atkal tika slēgtas. Varbūt bija paredzēts pielāgot tās mierlaika vajadzībām, kad būs kļuvis skaidrs, ko atgriezušies karavīri īsti vēlas pirkt savām mājām un ģimenēm, kuras viņiem tagad noteikti būs. Tikmēr daudzi palika bez darba, dzīvosim, redzēsim.