Aklais slepkava

Es teikšu, ka Lora bija mašīnā, kad tā sabojājās; viņa pava­dīja mani uz autodarbnīcu. Kad aizmirsu mašīnā somiņu, viņa droši vien būs to paņēmusi, un pēc tam tā jau bija tīrā bērnu spēle — nākamajā rītā aiziet turp, paņemt mašīnu un samaksāt ar viltotu čeku no manas čeku grāmatiņas. Ticamības labad izplēsīšu vienu čeka veidlapu; ja man pieprasīs pateikt darbnīcas nosaukumu, atbildēšu, ka tas man piemirsies. Ja uzstās, es sākšu raudāt. Kā lai es varētu atcerēties tik nenozīmīgu sīkumu, es teikšu, tādā brīdī?

Uzkāpu augšstāvā pārģērbties. Morga apmeklējumam būs vaja­dzīgi cimdi un cepure ar plīvuru. Varbūt tur jau būs reportieri, fotogrāfi. Braukšu ar mašīnu, es nodomāju, bet tad atcerējos, ka mana mašīna tagad pārvērtusies metāllūžņos. Būs jāizsauc tak­sometrs.

Un jābrīdina arī Ričards, jāpiezvana viņam uz biroju: tiklīdz šī ziņa izskanēs, viņu aplenks līķu mušas. Viņš bija tik ievēro­jama persona, ka citādi nevarēja būt. Un viņš arī vēlēsies jau laikus sagatavot sava sēru paziņojuma tekstu.

Es piezvanīju. Atbildēja Ričarda jaunākā jaunā sekretāre. Pateicu, ka jautājums ir steidzams un ka, nē, to nevar atrisināt ar viņas starpniecību. Man jārunā ar Ričardu pašu.

Iestājās pauze, kamēr tika sameldēts Ričards. "Kas noticis?" viņš noprasīja. Viņam nekad nepatika, ja zvanīju uz biroju.

"Briesmīga avārija," es teicu. "Lora. Mašīna, ar kuru viņa brauca, nogāzās no tilta."

Viņš klusēja.

"Tā bija mana mašīna."

Viņš klusēja.

"Diemžēl viņa ir mirusi," es teicu.

"Ak Dievs." Pauze. "Kur viņa bija visu šo laiku? Kad viņa atgriezās? Ko viņa darīja tavā mašīnā?"

"Nospriedu, ka tev tas jāuzzina tūdaļ, pirms šī vēsts nonāk pie avīžniekiem," es sacīju.

"Jā," viņš atteica. "Tas ir prātīgi."

"Tagad man jābrauc uz morgu."

"Uz morgu?" viņš atkārtoja. "Uz pilsētas morgu? Kāda velna

v pec?

"Turp viņa ir aizvesta."

"Dabū viņu no turienes prom," Ričards sacīja. "Aizved uz kādu pieklājīgu vietu. Uz kādu…"

"Privātu," es pabeidzu. "Jā, labi. Man tev jāpaskaidro, ka ir kāds minējums — no policijas puses, viens policists nupat bija šeit, — ir kāds mājiens…"

"Kas? Ko tu viņiem pateici? Kāds mājiens?" Balsī skaidri skanēja trauksme.

"Tikai tāds, ka viņa to izdarījusi tīšām."

"Blēņas," viņš atcirta. "Tas noteikti ir bijis nelaimes gadījums. Ceru, ka tu tā pateici."

"Protams. Bet ir aculiecinieki. Viņi ir redzējuši…"

"Vai ir atstāta vēstule? Ja ir, sadedzini."

"Divas — advokātam un vēl kaut kas bankai. Viņai rokās bija balti cimdi. Viņi ir redzējuši, kā viņa pagriež stūri."

"Optisks māns," Ričards noteica. "Vai varbūt viņi bija pie­dzērušies. Es piezvanīšu advokātam. Es visu nokārtošu."

Es noliku klausuli. Iegāju ģērbistabā: vajadzēs kaut ko melnu, un mutautiņu. Jāpasaka Emē, es nodomāju. Teikšu, ka vainīgs tilts. Teikšu, ka tilts salūza.

Atvēru atvilktni, kurā glabāju zeķes, un ieraudzīju burtnīcas — piecas lētas pierakstu burtnīcas no mistera Erskina laikiem, pār­sietas ar virtuves aukliņu. Uz pirmā vāka ar zīmuli bija rakstīts Loras vārds — viņas bērnišķīgajā rokrakstā. Zem tā: Matemātika. Lora ienīda matemātiku.

Veci skolas darbi, es nodomāju. Nē: veci mājas darbi. Kāpēc viņa atstājusi man tos?

Te es būtu varējusi apstāties. Būtu varējusi izvēlēties neziņu, taču es izdarīju to pašu, ko būtu darījuši jūs — ko jūs jau esat izdarījuši, ja esat izlasījuši tik tālu. Es izvēlējos zināšanu.

Vairums no mums rīkotos tāpat. Mēs izvēlamies zināšanu par spīti visam, tās dēļ mēs sakropļojam sevi, bāžam rokas ugunī, ja tas nepieciešams, lai tiktu zināšanai klāt. Ziņkārība nav mūsu vienīgais motīvs: uz priekšu mūs dzen mīlestība vai bēdas, izmisums vai naids. Mēs neatlaidīgi izspiegojam mirušos: mēs at­veram viņu vēstules, lasām viņu dienasgrāmatas, vandāmies pa viņu grabažām, cerēdami atrast kādu mājienu, kādu beidzamo vārdu, kādu paskaidrojumu no tiem, kas mūs pametuši — atstādami mums kādu somu, kura nereti ir krietni tukšāka, nekā esam gaidījuši.

Bet kā ir ar tiem, kuri nostiepj tādus slepenus pavedienus, lai mēs pret tiem paklūp tu? Kāpēc viņi tā rīkojušies? Aiz egoisma? Aiz žēluma? Aiz atriebības? Lai vienkārši apliecinātu savu eksis­tenci, tāpat kā uzšņāpjot savus iniciāļus uz tualetes sienas? Klāt­būtnes un anonimitātes apvienojumam — grēksūdzei bez soda, patiesībai bez sekām — piemīt savs valdzinājums. Tas dod iespēju nomazgāt no rokām asinis — kaut kādā veidā.

Tiem, kuri atstāj šādus pierādījumus, diez vai ir tiesības sūdzēties, ja pēc tam ierodas svešinieki un bāž savu degunu katrā sīkumā, gar kuru viņiem kādreiz nebūtu nekādas daļas. Un ne tikai svešinieki: arī mīļākie, draugi, radinieki. Mēs esam lūriki, visi kā viens. Kāpēc lai mēs uzskatītu, ka drīkstam pievākt sev kaut ko no pagātnes tikai tāpēc, ka esam to atraduši? Mēs visi esam kapu aplaupītāji, līdzko atveram durvis, ko aizslēguši citi.

Bet tikai aizslēguši. Telpas un to saturs ir atstāti neskarti. Ja tie, kas to visu atstājuši, ir alkuši pēc aizmirstības, tad taču vien­mēr varēja palīdzēt uguns.

XIV

..

Zelta cirta