Aklais slepkava

"Ričards viņai pielabinās. Visu ko dāvina."

"Es tev rakstīju no Halifaksas," Lora sacīja, mainīdama tematu.

"Arī tās vēstules es neesmu saņēmusi."

"Jādomā, Ričards lasa tavu pastu," Lora ieminējās.

"Jādomā gan," es atteicu. Saruna pagriezās negaidītā virzienā. Biju paredzējusi, ka mierināšu Loru, jutīšu viņai līdzi, noklausīšos skumju stāstu, bet nu viņa lasīja man morāli. Cik viegli mēs bijām iejutušās vecajās lomās.

"Ko viņš tev teica par mani?" viņa noprasīja. "Par to, kāpēc aizvedis mani uz to vietu?"

Tā, te nu tas bija, skaidri un gaiši. Tās bija krustceles: vai nu Lora bija zaudējusi prātu, vai Ričards bija melojis. Es ne­spēju ticēt abiem. "Viņš man kaut ko izstāstīja," es izvairīgi atbildēju.

"Ko īsti? Neraizējies, es neuztraukšos. Es tikai gribu zināt."

"Viņš teica, ka tu esot —< ka tev esot garīgi traucējumi."

"Dabiski. To no viņa varētu gaidīt. Ko vēl viņš teica?"

"Viņš teica, tu domājot, ka esot stāvoklī, bet tās esot tikai slimīgas fantāzijas."

"Es biju stāvoklī," Lora sacīja. "Tur jau tas āķis — tāpēc viņi aizvāca mani prom no acīm tādā steigā. Viņš un Vini­freda — abi bija pārbijušies līdz nāvei. Tāds kauns, tāds skan­dāls — vari iedomāties, kā tas, viņuprāt, ietekmētu viņa lielās, skaistās izredzes."

"Jā. Varu iztēloties." Es to tiešām varēju iztēloties — slepeno ārsta zvanu, paniku, drudžaino apspriedi viņu abu starpā, sasteigto plānu. Un tad notikumu otro versiju, viltoto, kura sacerēta tikai man. Parasti es biju pietiekami pakļāvīga, taču viņi noteikti būs sapratuši, ka kaut kur tomēr ir robeža. Viņi noteikti būs baidī­jušies no tā, ko es varu izdarīt, ja viņi šo robežu pārkāps.

"Tomēr bērns man nepiedzima. Tas ir viens no pasākumiem, ar ko nodarbojas Bella Vista."

"Viens no pasākumiem?" Es jutos galīgi stulba.

"Vēl jau ir arī visi viņu pekstiņi, tabletes un mašīnas. Bet viņi taisa abortus," Lora teica. "Iemidzina tevi ar ēteri, kā pie zobārsta. Un tad izvāc laukā bērnu. Pēc tam pasaka tev, ka tu visu esi sagudrojusi. Un, kad tu viņus apsūdzi, viņi paziņo, ka tu apdraudi gan sevi, gan citus."

Viņa runāja tik mierīgi, tik ticami. "Lora," es jautāju, "vai tu to skaidri zini? Par bērnu. Vai tu skaidri zini, ka bērns bija?"

"Protams, ka es to zinu skaidri," viņa atbildēja. "Kāpēc lai es sagudrotu kaut ko tādu?" *'

Vēl joprojām atlika vieta šaubām, tomēr šoreiz es Lorai noticēju. "Kā tas notika?" es čukstēju. "Kas bija tēvs?" Kaut ko tādu bija iespējams jautāt tikai čukstus.

"Ja tu to vēl nezini, tad es laikam nevarēšu tev to pateikt," Lora sacīja.

Es nospriedu, ka tas noteikti bijis Alekss Tomass. Alekss bija vienīgais vīrietis, par kuru Lora jebkad izrādījusi interesi — pro­tams, ja neņem vērā tēvu un Dievu. Bija neciešami atzīt tādu iespēju, taču citas izvēles patiesībā nebija. Abi acīmredzot bija satikušies tajās dienās, kad Lora bastoja stundas savā pirmajā skolā Toronto, un pēc tam vēlāk, kad viņa vairs negāja skolā nemaz; kad viņai bija jāpriecē sagrabējuši, veci nabagi slimnīcā, ģērbtai savā klīrīgajā, svētulīgajā priekšautiņā — un viņa visu laiku bija melojusi, ka ausis kust. Nav šaubu, priekšautiņš būs sniedzis viņam lētu uzbudinājumu, tik savdabīgs akcents viņam noteikti būs gājis pie sirds. Varbūt tieši tāpēc Lora bija pame­tusi skolu — lai tiktos ar Alekšu. Cik viņai toreiz bija gadu — piecpadsmit, sešpadsmit? Kā viņa bija spējusi izdarīt ko tādu?

"Vai tu viņu mīlēji?" es jautāju.

"Mīlēju?" Lora teica. "Ko?"

"Tu zini, ko." Es nejaudāju izrunāt viņa vārdu.

"Kur nu," Lora atbildēja, "it nemaz. Tas bija šausmīgi, bet es biju spiesta to darīt. Man bija jānes upuris. Man bija jāuzņemas šīs sāpes un ciešanas. To es biju solījusi Dievam. Es zināju — ja es to darīšu, tad izglābšu Alekšu."

"Apžēliņ, par ko tu runā?" Mana jauniegūtā paļāvība uz Loras veselo saprātu sāka šķobīties: mēs atkal atradāmies viņas vājprātīgās metafizikas valstībā. "Izglābsi Alekšu — no kā?"

"No ķērājiem. Viņu būtu nošāvuši. Kallija Ficsimonsa zināja, kur viņš ir, un viņa izstāstīja. Izstāstīja Ričardam."

"Tam es nespēju ticēt."

"Kallija bija okšķere," Lora sacīja. "Tā teica Ričards — viņš teica, Kallija viņu informējot. Atceries, kad viņa bija cietumā un Ričards dabūja viņu laukā no turienes? Tāpēc jau viņš to izdarīja. Viņš bija Kallijai parādā."

Šāda notikumu saistība man šķita gluži aizraujoša. Un arī drausmīga, lai gan pastāvēja niecīga, loti niecīga iespēja, ka tas varētu būt tiesa. Bet, ja tā, tad Kallija bija melojusi. Kā viņa varēja zināt, kur ir Alekss? Viņš tik bieži bija mainījis pa­tvērumu.

Tomēr viņš būtu varējis uzturēt sakarus ar Kalliju. Būtu varējis. Viņa bija viens no tiem cilvēkiem, kuriem Alekss uzticētos.

"Es turēju savu solījumu," Lora turpināja, "un tas palīdzēja. Dievs neblēdās. Bet tad Alekss aizgāja karā. Tas ir — kad bija atgriezies no Spānijas. Tā teica Kallija — viņa man izstāstīja."

Es vairs neko nesapratu. Jutos gluži apreibusi. "Lora," es jautāju, "kāpēc tu esi atbraukusi uz šejieni?"